| |
[Jan. 26th, 2016|02:26 pm] |
|
es gāju uz darbu un galvā dīdžejoju pilsētas skaņas (mašīnas dārd, kāds augstu virs manis kaut ko urbj vai frēzē, sirēnas tālumā) un uz mirkli nodomāju "žēl ka tās nav agra vasaras rīta skaņas" (sisina siseņi, putni dzied, puķes tvan), un vēl nākamajā mirklī abi seti pārklājās un es ieraudzīju, ka tie abi ir pilnīgi viens un tas pats, turklāt visu vēl savieno tāda kā tūkstoš vijoļu simfonija, tā bija spēcīga aina no mūžīgo lietu pasaules, kas pazibēja tikai uz pāris sekundēm, un es sāku raudāt, un pirms ieiešanas darba kabinetā vajadzēja kādu laiku pastāvēt toletē lai nav vairs sarkanas acis. |
|
|
| |
[Jan. 26th, 2016|02:33 pm] |
VAI IR IESPĒJAMA TIK LIELA MALDĪGĀ IDENTIFIKĀCIJA AR PERSONU, KA PAMOŠANĀS NAV IESPĒJAMA, NERAUGOTIES UZ GADIEM ILGU APZINĀTU CEĻU UN PRAKSI?
by nekasnavnoticis on January 25, 2016
Paredzēt, kad tieši varētu notikt atmošanās (vai šīs dzīves laikā vai tomēr vēl nē), protams, nav iespējams, taču tas vien, ka gadiem ilgi ir patiesa interese un apzināti tiek īstenotas prakses un citas darbības ar mērķi atpazīt savu patieso dabu, liecina par to, ka kaut kādā līmenī atmošanās procesi jau notiek. Ja tie nenotiktu, tad tāda dziļa, patiesa interese nemaz nebūtu. Tādējādi tas ir tikai laika jautājums. Atmošanās vēl nenotiek tādēļ, ka kaut kas konkrētajā individualizētajā pieredzējumā nav izsmelts – ir pārāk spēcīgas tendences, liela interese vēl piedzīvot laicīgas pieredzes, vienalga kādā dzīves jomā.
Vienīgais, ko var darīt, ir ļaut ātrāk izspēlēties tam, kam jāizspēlējas. Šī realitāte acīmredzot izpaužas tādējādi, ka individualizēta apziņa paliek identifikācijā ar personu, kamēr šī persona nav piedzīvojusi šo realitāti tādā mērā, tik daudzveidīgi, ka, sasniedzot noteiktu pakāpi, pamazām tiek zaudēts entuziasms realizēt sevi kā indivīdu, interese izbaudīt šo pasauli caur šauro personas prizmu. |
|
|