|
Jan. 26th, 2016|02:26 pm |
|
es gāju uz darbu un galvā dīdžejoju pilsētas skaņas (mašīnas dārd, kāds augstu virs manis kaut ko urbj vai frēzē, sirēnas tālumā) un uz mirkli nodomāju "žēl ka tās nav agra vasaras rīta skaņas" (sisina siseņi, putni dzied, puķes tvan), un vēl nākamajā mirklī abi seti pārklājās un es ieraudzīju, ka tie abi ir pilnīgi viens un tas pats, turklāt visu vēl savieno tāda kā tūkstoš vijoļu simfonija, tā bija spēcīga aina no mūžīgo lietu pasaules, kas pazibēja tikai uz pāris sekundēm, un es sāku raudāt, un pirms ieiešanas darba kabinetā vajadzēja kādu laiku pastāvēt toletē lai nav vairs sarkanas acis. |
|