| |
[Jun. 23rd, 2008|04:22 pm] |
Augustīns, "Bērnība".
"Un tad, kad man neizdabāja (..), es biju sašutis par lielajiem, kas man nepakļaujas, un par brīvajiem, kas man nekalpo, un viņiem atriebos raudot"
"Zīdaiņa locekļu nevarība ir nevainīga, bet zīdaiņa dvēsele gan nav. Es esmu redzējis un no pieredzes zinu, kāds ir greizsirdīgs bērns - viņš vēl nerunā, bet bāls, ar ļaunu aci raugās uz savu piena brāli."
"būdams zēns, spēlēju bumbu un šī spēle man traucēja raiti apgūt prasmi lasīt un rakstīt, ar ko es pieaudzis spēlējos vēl apkaunojošāk"
"...arī mana aizmirstības tumsa ir tāda pati, kādā es dzīvoju mātes miesās"
"...tad kur, es lūdzu, mans Dievs, kur, Kungs, es, tavs kalps, kur vai kad esmu bijis nevainīgs?" |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2008|04:32 pm] |
|
"...lai tu man kļūtu saldāks par visiem manis ietajiem neceļiem." |
|
|
| |
[Jun. 23rd, 2008|04:34 pm] |
šodien runāju ar turku meiteni, kas netic islamam. viņai arī, tāpat kā sekulārajiem rietumniekiem, gk nav pieņemams tas, ka tur ir par daudz priekšrakstu, kas ierobežo cilvēku brīvību. sīkāk parunājoties, sapratu, ka vispretīgākie viņai ir tie likumi, kas neļauj apskaust, nīst un atriebties, ka jābūt mierā un pateicīgam ar to, kas ir, no sērijas, "tas, ka jāpagriež otrs vaigs, tas man nav pieņemami". divas dažādas lietas vienā putrā. sevis attīstīšana un taisnīgums tajā pašā katlā kur naids un skaudība un dusmas.
es par šo nerunātu, ja nebūtu ievērojusi, ka cilvēki, atmetot visus šos priekšrakstus, nekur nenokļūst; aizkavējas kaut kādā ļoti primitīvā morālās attīstības stadijā, nesaprotot, ka ir ļoti svarīgi būt absolūti labam, un ka tas neizslēdz veselīgu konkurenci un savu tiesību īstenošanu ar likuma palīdzību. ka tas pat ir nepieciešams sabiedrībai. ka īstenojot savas tiesības tu dari labu visai sabiedrībai. un tam nav nepieciešams ienīst un dusmoties.
"...it kā ienaidnieks varētu būt bīstamāks par naidu, kurā cilvēks pret viņu aizsvilies" |
|
|