| |
[Mar. 18th, 2007|08:21 pm] |
|
jums ir tā bijis?: kāds par katru cenu grib uzklausīt, zināt, ko tu no_dziļumiem domā, piedāvā paglāstīt dvēseli ar sirsnīgu sarunu un atzīšanos simpātijās. un tad tu arī stāsti, ķerdamies vārdos un kaunēdamies, savas nereālās problēmas un jautājumus, kas moka - un draugs, tā vietā, lai mierinātu, sāk tevi ļečīt ar visu klasisko pret-kristietības komplektiņu (Bībeli sastādījuši cilvēki, vainas apziņa ir kaut kas destruktīvs, krusta kari, utt.) - un liek aizstāvēties, cīnīties pretī, kā rezultātā visam klāt vēl rada vientulības sajūtu, tā, ka tu vienkārši aizej miglā, vējam šalcot, bēdīgāks par pašām bēdām. kā es vakar salīcis izgāju no tām mājām (tajā vietā par krusta kariem), divsimt gramiem mūsu draudzības apliecības konjaka viļņojot caur asinīm un lokot šīs pilsētas ceļus uz visām pusēm. |
|
|
| |
[Mar. 18th, 2007|08:53 pm] |
bet nevēlos tikt pārprasts: tas, ka esmu bēdīgs nav domāts skaisti vai svarīgi.
es gribēju to citādi, bet esmu nosodīts to pierakstīt. kas jau mazina ticamību. vai es tiešām tiešām esmu tik bēdīgs par to, ka es esmu bēdīgs. šobrīd nevaru sasniegt ar kājām dibenu. cik gan drausmīgs cilvēks es esmu - pati nožēla ir tik grēcīga sevī un arī šīs grēcīgās nožēlas nožēla ir tik grēcīga sevī, utt |
|
|
| |
[Mar. 18th, 2007|09:00 pm] |
ā, aizmirsu pateikt, šonedēļ esmu bēdīgs, tik nenormāli bēdīgs par septīto bausli. atnācu šurp, lai izlīdzinātos ar tiem, no kuriem esmu .... bet rezultātā tikai turpinu zagt. jau trešo stundu.
laikam iešu, vismaz lai neturpinātu |
|
|