tu runā par imperatīviem, "kas jādara", bet imperatīvi ir pavisam kas cits kas cilvēka dvēseles arhitektūras izpratne, viņa ciešanu un alku izpratne. uzskats, ka cilvēku no viņa tumsas un maldiem var izvest sekošana šiem imperatīviem ir ļoti vienkāršota un pat brutāla attieksme.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

brutāli ir noraidīt pavēles izteiksmi. pavēles izteiksme ļoti labi pazīst cilvēka dabu, ar tās nebeidzamajiem attaisnojumiem un prasmi izlocīties un aizskaidroties prom ar tūkstots aizbildinājumiem. tioeši tāpēc pavēles izteiksme salauž cilvēka bezgalīgo prātuļošanu, nīkšanu, aizbildināšanos, un zvejniekiem pie laivām saka: "seko man!", un viņi pamet airus, tīklus un iet līdzi.

vai līdzīgi kā gadījumā ar kāzam. pavēles izteiksme iet pie visādiem paziņām un uzlūdz uz kāzām, a tie visu laiku aizbildinās, "man tur tas un tas", "man māte", "a es kasu pauri", "sorrz, jāpelna nauda", "ai, man sarunāts cits pasākums", etc. tad pavēles izteiksme nospļaujas un saka - labi, ejiet ielās, sauciet uz kāzu mielastu visus random klibos, tizlos, grūtdieņus un atraitnes, jo "daudz ir aicināto, bet maz izredzēto"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tevis teiktais nav piemērots salauztajiem un iebiedētajiem. kad sevi (un līdz ar to arī citus) redz tikai pavēles izteiksmē, kādam būtu jābūt un kas būtu jādara, tad nav iespējams redzēt, kas tieši notiek, kas reāli ir un kāds tu esi. līdz ar to nav iespējams redzēt arī citus cilvēkus un Dievu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kad dievs nāk pie cilvēka, viņš, bez šaubām, redz cilvēku tādu, kāds viņš ir, un cilvēka būtība kā dieva radībai ir bezgalība. bezgalība nav vienkārša pavēles izteiksme, tā redz cilvēku viņam sākotnēji lemtajā un novēlētajā. taču tāpat dievs redz, ka cilvēkā ir ieperinājusies slimība, kas viņu attur no bezgalības. dieva uzdevusm ir ārstēt slimību, jebkura ārsta uzdevums ir noteikt diagnozi, pamanīt, kāpēc organisms nefunkcionē tā, kā vajadzētu. grēks ir traucējums. lai "atgrieztos" (no grēkiem) bezgalībā, ir jāidentific'grēks, tas ir dieva reālistiskums - viņš redz cilvēku gan viņa bezgalībā, gan grēcīgumā. taču no grēka ir jātiek vaļā - lai dzīvotu. ar to nodarbojas pavēles izteiksme. dievs ir meistarīgs dialektiķis - lepnos viņš salauž, mazdūšīgos ceļ garā, sīkmanīgos padara par lielmanīgajiem, lielmanīgos - par sīkajiem. un iebiedētajiem viņš sniedz mierinājumu, taču šis mierinājums nav tāda mīksto ego paijāšana (o, un mīkstie, dzīves salauztie, iebiedētie, mazie cilvēki, viņi arī nav pasargāti no pieķeršanās ego - viņi savam postam pieķeras kā savam ego, un savai taisnībai, ar to aizbildinoties pret visu, "neprasi no manis pārāk daudz"), jo tā būtu spēlēšana līdzi grēkam. "tiks piedots, ja neiespēji, bet nekad - ja negribēji". tieši tāpēc dievs neprasa no cilvēka vairāk kā tas var panest. un tieši tāpēc, ka cilvēks ir bezgalīgums, dievs grēka slimības dēļ vienmēr no cilvēka prasīs to, kas sākotnēji izskatīsies kā neiespējamais. tieši tāpēc ir stāsts par jaunekli, kurš ir diezgan izglītots garīgās lietās, grib ar Jēzu diskutēt par reliģijas jautājumiem, saka, ka visus baušļus pilda, utt, un Jēzus, kā meistarīgs ārsts, izraksta viņam konkrētas zāles - pārdod visas savas mantas, īpašumus un seko man. un tas tieši sita pa jaunekļa vārīgo punktu, pa viņa neiespējamo (šis "neiespējamais" ir iespējams tieši tāpēc, ka cilvēks ir bezgalīgais), nostādot situācijā, kurā viņam vai nu jāklausa pavēles izteiksmei, vai jānocietinās.

protams, ka depresīvajam miera dievs saka - "nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla." un daudzi šie grūtdieņi viņam arī sekoja. taču pašā tumšākajā stundā no viņa atkrita tuvākie mācekļi un visi šie depresīvie grūtdieņi. tāpēc tur nav nekādas auklēšanās. nav lielāka pašapmāna speciālista par grūtdieni, salauzto un iebiedēto, viņš iedomājas, ka viņam ir kādas īpašas tiesības. un patiesi, kungs Kristus viņam saka - "jā, tev tiešām atvēlēts visaugstākais, tu esi īpašs". "svētīgi garā nabagie" - ok, bet nākamā kustība - "topiet svēti, kā es esmu svēts" - taču tas nav nekāds uķi puķi. tev liekas, ka esi tik salauzts? taču pašā tumšākajā stundā nebija neviena salauztāka par to, kurš pret debesīm kliedza, "mans dievs, mans dievs, kāpēc tu esi mani pametis?" un viņš to darīja, lai salauztajiem būtu dzīvība un prieks. taču tas prasa kvalitatīvu, radikālu, totālu pārmaiņu, nevis ņūeidžistu stulbo "esi, kas tu esi" (tā, starp citu, drīkst teikt tikai Israēla senais: "es esmu, kas es esmu") vai "pieņem sevi".

(Reply to this) (Parent)

Ta ņem tak to savu gultu un staigā!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"losi" :D
+1

(Reply to this) (Parent)