hm.
vai tad iekšējās pretrunas nav tas, kas ir patiesi svarīgs? akmeņi - tas ir bullšits, to mēs varam laist pār galvu, bet man nez kāpēc liekas, ka kristieša labākā īpašība ir spēja pašaizliedzīgi mocīties iekšējās pretrunās, nevis ticēt (nevaru atrast pareizo vārdu) ikdienišķi.

(Reply to this) (Thread)

es nesaprotu, ko Tu domā ar ticēšanu "ikdienišķi".

iekšējas pretrunas ir briesmīgi kaitīgas veselībai. labāk atrast kaut kādu balansu, sev nemelojot, bet samierinoties ar savu divpusējību. un es nevienu akmeni nevaru laist pār galvu, man ļoti sāp. gribās, lai visi mani mīl. saproti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bjot, značit - ljubit ;)

nē, redzi, tieši šis balanss, "nemelojot, bet samierinoties ar savu divpusējību", tas ir tas, ko es saucu par "ikdienišķu ticēšanu". labi, nemelo, bet mānies. kā mēs visi par viskautko, protams, tāpat kā es stāstu, ka esmu pašpietiekama (it kā jau esmu, bet kaut kas pietrūkst), tāpat kā... nu, tu saprati. man tikai liekas, ka kristietība nepieļauj šādu mānīšanos. nezinu, kāpēc tieši kristietība, bet tā čujs man saka.

bet par to mīlestību... nez. man liekas, ka cilvēks, kas no visas sirds cenšas izvairīties no visādiem asumiem un citiem nepatīkamām izdarībām, varbūt var "visiem patikt", bet mīlēt tomēr mīl tos, kas necenšas būt "patīkami".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, "ikdienišķa ticība" manuprāt ir tieši melošana, patiesības pielabošana, asumu nolīdzināšana. ka tu teiksim sāc izplatīt viedokli, ka ir iespējams kompromiss starp kristietību un to, kā tev pašam patīkas dzīvot. patiesa dzīve manuprāt ir sava vājuma un nespējas atbilst kristietības standartiem apzināšanās, tomēr nezaudējot ticību tai cerībai, kas ir Kristus. tas arī ir tas evaņģēlijs.

(Reply to this) (Parent)