Nu es jau nezinu, bet "radīšana" it kā varētu būt pretrunā ar Viņa gribu: kas tu esi, ka atļaujies radīt?
Tas ir viens grēks - lepnība.
Otrs ir nežēlība, jo radot tu nevari būt žēlīgs.

Bet pārējais, zini, tie dzīves kritumi un augšamcelšanās, tie miesas grēki, tie ir tikai putas, putas, un tava sevis plosīšana, nožēla un mokas ir Viņam pa prātam.

Taču neklausies manī. Noteikti viss ir pavisam citādi.

(Reply to this) (Thread)

nē, ne jau radīšana ir tā kas mani sasmērē. drīzāk ekshibicionisms, jā, lepnība, tā ir tāda netīra, tumša lepnība, es kačāju savu sadegšanas pedāli ar visu šo. es zinu, kurā virzienā man jāiet, lai kļūtu par pelniem, un es tur arī eju. mana māsa teica: es tevi vairs nepazīstu.
man pat nav īstu moku, tik tālu viss ir aizmidzis un aizsērējis. mokas jau arī man pašam būtu pa prātam. man nav taisnas un vienkāršas sirds, mani bieži vada ciniski apsvērumi. ar tām bildēm teiksim. tas neesmu es.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt Tu vienkārši kļūsti pieaudzis, ar visām no tā izrietošajām bēdīgajām sekām. Taisna un vienkārša sirds - vai tādu maz var kāds saglabāt? Bet ekshibicionismam ir pārāk daudz dažādu seju. Vispirms jau katra radīšana ir arī ekshibicionisma paveids. Bet citas lietas - kaut kādas bildes - nieki vien.

(Reply to this) (Parent)