Telpas · elpa

pēc kara visi gudri
Bija laiks, kad to bieži atkārtojām un smējāmies pat tad, kad nebija nemaz sācies kāds karš.
Un varbūt tādēļ, ka reiz nebiju domājis, tagad es domāju par daudz. Daudz par daudz.

Un nav jau nemaz tik sāpīgi pēc kara teikt, ka nezināji. Mūžu dzīvo, mūžu mācies - patiesi, bet par banālu to padara nesaskaitāmā atkārtošana. Un atkārto, jo pirms kara nezināja. Nezināja, ka pirms mums karoja, nezināja, ka citur karo. Un kāds teica, ka tas ir dabiski. Dabiski visu padarīt banālu.
Nekā cita jau neatliek kā smiet pēc kara, ja esi rētains un kropls, bet dzīvs. Un dzīvot gribas.
Sāpīgi ir tad, ja zināji pirms kara. Zināji, bet neko nespēji padarīt. Biji tāds viens. Un nu esi bez kājām, bez rokas un bez acīm. Ja palaimējies, tad arī kāda metāla šķemba izdzēsusi tavu smadzeņu saikni ar dvēseli.

Un te nedomāju par locekļu amputācijām. Par dvēseli.

Braucu uz Rīgu. Pretī Saulei. gandrīz visu ceļu smaidīju sevī.

Radīt stāstus un iet pie profesionāļiem

Biju uz tā ceļa, bet nedaudz sabruku.

Aizvakar pirms miega nedaudz parakstīju ar kreiso roku, arī spoguļrakstā... Tomēr sapņu tonakt nekādu.
Bet iepriekšējā naktī gan nedaudz sapņoju.
Kopā ar kādu pazīstamu meiteni biju kādā senatnīgā ēkā, laikam, ka kāda muižas pils. Kāds bariņš jauniešu trinās pie durvīm (arī mēs), jo drīz tiktu atklāta kāda gleznu vai fotogrāfiju izstāde. Beidzot mūs ielaida un visi skrēja augšup pa kāpnēm. Pēc pāris stāviem sasniedzām telpu un sākām pētīt, bet drīz vien tā meitene sāka visus sagatavot dejām, viņa bija ļoti aktīva, pavisam ne kā dzīvē. Iespējams viņa bija kāds tēls, kas samiksējies no dažādiem cilvēkiem, vien izskats aizgūts no viņas. Es viņai palīdzēju, izskatījās, ka tikai viņa prot dejot. Turpat kāds kungs uzvalkā neveikli teica arī runu, kamēr mēs bīdījām uz dančiem, neviens cits viņam uzmanību.
Ah, tas sapnis pārāk īss, nekādas intrigas, nekādu noslēpumu.

Maximā atlaides vētrasputnam. Neatceros, kad pēdējoreiz bija tik zemu - 3,19 ls/kg. Nebiju pelnījis saldumus, bet tik un tā sagrābos.