hipopotama pieraksti

Dažreiz es jūtos kā tāds sīpols, kas pa gabalam vien ir nomizojies nost, līdz palicis nav gandrīz nekas. Vai kā kamoliņš, teiktu Ziedonis, kas ir notinies pavisam plāniņš. Tīt un pārtīties. Un tas sākās jau diezgan sen, es tikai notinos, notinos, līdz vairs nav palicis gandrīz nekas.
Šurp grāmatas, uz skolu, man jāiet mācīties! Labākajā gadījumā es iznākšu ar vēl vienu (taustāmāku, aha haha) bakalauru; sliktākajā - es atsvaidzināšu dažas zināšanas un varbūt vismaz skaidri zināšu, ko es negribu. Es zinu, ka vajag tikai sākt, bet ir baigi bailīgā sajūta par to, ka es taču nekaaaaaaaa nezinu. Es tagad saprotu, kā jutās Kriksis, kad mācīju viņai matemātiku, kad reizēm gribējās skriet ar pieri sienā un kliegt, nu, taču, saņemies, atver prātu, es zinu, ka tur ir iekšā! Es arī ļoti labi saprotu, ka nevajag ļauties šai overwhelming sajūtai, kad gribas tikai ielīst gultā, paslēpties zem segas un, bailēs trīcot, izlikties, ka manis tur nemaz nav. Zinu, zinu. Zinu, ka vajag lielo uzdevumu sadalīt mazākos un iet pa posmiem. Zinu. Man tikai vēl mazliet jāsaņemas.