hipopotama pieraksti

Šobrīd visas manas darbības pakārtotas mazam urkšķītim. Nu, un cik nu es paspēju izdarīt ar vienu roku uz ipada. Bet nav tā, ka arī baigi pietrūktu - es saprotu, pēc pāris mēnešiem viņa jau būs lielāka un patstāvīgāka , jābauda šis mūsu vienai no otras atkarības posms, kamēr un kāds nu tas ir. Izklausās jau šausmīgi - pacieties pāris mēnešus, bet īstenībā sajüta ir ļoti normāla. Grāmata vienā rokā, bēbis otrā. Kad viņa guļ, es varu paēst. Vai arī pagulēt. Pārāk ilgs tas prieks jau nav - pāris stundas un atkal jāvelk tā piena burka ārā.