hipopotama pieraksti

Kāds no kaimiņiem vakarnakt acīmredzot bija sailgojies pēc popkorna, bet ne tik ļoti, lai atcerētos to izņemt no un izslēgt mikroviļņu krāsni. Tas brīnums tur bija cepies tik ilgi, ka iedarbināja ne tikai viņu dzīvokļa ugunssignalizāciju, bet visas mājas. Tā nu pusdivos naktī (bet šī bija nakts, kad jāpagriež pulksteņi - tātad pustrijos?) stāvējām visi ārā, šausmīga skaļuma apdullināti un gaidījām ugunsdzēsējus, jo visas mājas signalizāciju atslēgt var tikai viņi. Emsītis, jāatzīst, uzvedās lieliski, neraudāja, vien platām acīm skatījās tumsā. Vienīgi pēc tam man bija grūtāk viņu iemidzināt, beigās paņēmām savā gultā, kur viņa nošņāca līdz 7iem (pēc vecā laika - 8, kas nemaz nav slikti manam mazajam pukšķītim). Tagad esmu paspējusi izstaigāties (3h) un gaidu Pēci atpakaļ no meža, lai varētu iet staigāties atkal. Uz UW botānisko dārzu, kur, jāatzīst, vēl ne reizi neesmu bijusi (tikai kajakojot cauri; vienreiz apstājāmies, lai pačurātu. Hmmm. TMI).

Un vēl gaidu Surface.