Kad beidzot laicīgi izeju no mājas,lai paspētu, beidzot, laicīgi uz darbu, veseli 2 transporti neatbrauc nemaz. Vai tā ir zīme,ka varu visu laiku kavēt darbu?
Vai tā ir zīme,ka man beidzot ir jāiet prom no teju 4 gadu strādāšanas šeit?
Kā es vispār spēšu atrast ko jaunu un iemācīties ko jaunu?

Ohh, wow. Cik savādi. Cik savādi šeit atgriezties.
Veselu gadu neesmu rakstījui šeit un ja godīgi man sāp, ka neesmu to darījusi.
Man pietrūka.
Visu gadu domāju, jāuzraksta.
Šī emocija jāpieraksta.
Bet. Es neko neuzrakstīju. Ir pāri pieraksti kladē, bet arī tie vairs nav svarīgi.
Šis gads laikam ir bijis drūmākais gads manā mūžā, vismaz manā prātā.
Protams, piedzīvojumi bija daudz un dažādi, bet dvēseles stāvoklis, nekāds.
Laikam es beidzot kaut ko sāku just, jo beidzot rakstu. Šeit.
Jo vecāka palieku, jo grūtāk ir pieņemt dzīvi.
Sāku es šo cibu rakstīt esot tik maza, tik naiva, 8 gadi atpakaļ...
Kur palika tā cerību pilnā, dzīvespriecīgā meitene? Kur palika tā skaistā emocionalitāte, kas man bija?
Liekas, ka emociju man vairs. Viss ir pelēcīgi melns. Drūms
Vai tā ir depresija? Es nezinu. Vai vispār vajag zināt?
Liekas, ka esmu pazudusi sevī.

Jau trešais, nē patiesībā ceturtais cilvēks šogad man atzīstas jūtās.
Jau ceturtais cilvēks saka, ka grib ar mani ko vairāk nekā vienkārši draudzību.
A ko es? Es neko. Nevaru saprast, kas ar mani nav kārtībā...
Draudzenes jau saka, ka ar mani viss ir kārtībā.
Man atkal šī tēma pārāk uztrauc.
Kompleksi palikt vienai?
Es taču esmu vēl jauna, teorētiski.
Goda vārds, nezinu, ko domāt.
Man ir šoks, prieks un bēdas un viss vienlaicīgi.
Laikam tomēr nāksies iedzert šovakar...