Anyway, mani trillerveidīgie sapņi ir atgriezušies. Pirms nedēļas vai divām. Murgus jau vairs īsti neatceros, jo arī neesmu nekur pierakstīju, bet jauko sapni vienu gan atceros, jo to izstāstīju draudzenēm. Sapņoju par savu sen jau aizsaulē aizgājušo vecmāmiņu, man liekas, viņa reizi gadā atnāk pie manis sapnī, just to check in kā saka. Sapņoju, ka visa ģimene esam ciemos ar viņu, ir ģimeniskas vakariņas, vecmāmiņa spēlējas ar manu krustmeitu un cenšas iemācīties kādu vārdu viņai pateikt angliski, jo mana krustmeita vairāk angliski runā nekā latviski un tas bija sirsnīgākais moments. Tajā brīdī tik silti palika un šie sapņi parasti ir tie reālistiskie. Tad no rīta pamostoties es vairs nesaprotu, ka tas bija sapnis, liekas, ka tā bija realitāte. Viņa taču ir dzīva! Paiet laiks un attopos, nē. Mana vecmāmiņa, man liekas, mūs visus sargā, kā sargeņģelis. Es tādiem, gan negribu ticēt, bet es zinu, ka viņa ticēja. Es zinu, ka viņa ir blakus. Vienmēr. Viņa zin visu, kas mums dzīvēs notiek, jo šādos sapņos vienmēr ar viņu runājām, nu kā tad iet kas jauns, kā pa darbu, kā man Īrijā sokas un mēs vienkārši sirsnīgi runājam. Šajos sapņos atspoguļojas, kā tāda paralēlā dimensija, liekas, ka redzu kāda būtu mana dzīve, ja viņa būtu dzīva. Būtu ģimeniskas kopā sanākšanas nedēļas nogalēs un šašliks siltā laikā. Es palīdzētu vecmammai dārzā ar puķēm, jo esmu tomēr floriste. Es domāju, ka ziedu nozari atklāju pateicoties viņai. Atceros,kā stādījām kopā pie mājas dobītē samtenes un atceros, ka viņai dārzā bija lielas, skaistas dālijas, kuras bija garākas par mani.Atceros, ka viņa man mācīja ravēt dobīti, izskaidroja, kurš zaļums ir nezāle un kurš ir puķes zaļums, man liekas man bija 4-5 gadiņi. Skaistas atmiņas. Bērnībā sapņoju, ka vēlos nākotnē būt dziedātāja, aktrise vai jebkas māksliniecisks, cik nu mans šaurais bērna prāts varēja izdomat. Vēlāk augot man iepatikās dejot, gribēju dejot, gāju tautas dejās 5. un 6. klasē, ahah pat 2005.gadā piedalījos ar deju kolektīvu Dziesmu un deju svētkos. Tālāk pienāca pusaudžu gadi, tad es joprojām gribēju dziedāt, bet sapratu, ka nemāku, 14 gados sāku rakstīt dzeju, pavīdēja neliels sapnis, ka varbūt dziesmām vārdus varētu rakstīt priekš mūziķiem, vēlāk sapņoju, ka gribu uzrakstīt grāmatu, traģikomisku noveli vai fantāziju, kaut ko pat uzskribilēju, lasīju daudz grāmatas, runāju ar literatūras skolotāju daudz un dabūju visās esejās desmitniekus. Tuvojoties skolas beigām es pat nespēju neko vairs pat sapņot, tuvojās 12.klase un es sāķu krist panikā un depresijā par nākotni, jo es nezināju, ko es īsti gribu darīt, pat rakstīšana man neizraisīja kaisli, par aktrisi kļūt es kautrējos. Pamatskolā mani vienaudži mani daudz apsmēja un man pašvērtējums un ticība sev pazuda un atbalstu es no neviena nejutu, vainoju visu pasauli, kaut gan pati nevienu nepielaidu sev klāt, pati baidījos to atbalstu vispār saņemt. Domāju, ka mamma man būtu bijusi labs balsts, bet es nespēju viņai lūgt palīdzību. Jutos pārāk pieaugusi, es taču tikšu galā, toreiz nodomāju. Tad man sāka interesēt kultoroloģija.. Ekh 12.klasē mamma aizbrauca prom uz šejieni. Es paliku viena ar tēvu un man sākās depresija, knapi pabeidzu 12.klasi... No teicamnieces gada laikā kļuvu par vidējo klasē pēc eksāmeniem. Emocijas bija daudz, likās, ka viss ko sapņoju, ka studiju iespējas man ir sagrautas, jo studēt par naudu man nebija opcijas, arī vecāki, man bija pārāk nabadzīgi, lai es dabūtu valsts galvoto kredītu. Ar maniem eksāmena C līmeņiem, galīgi nepietika, lai iekļūtu kaut cik man interesējošā programma, kā piemēram, kultūras un sociālā antropoloģija. Labi, domāju, strādāšu un maksāšu, vienojos ar skolu par ikmēneša maksu. Pagāja laiciņš sapratu, ka šī nozare nav priekš manis, atkal bedre, tukšums un neziņa ko darīt. Rakstīt? Bet studēt literatūru negribējās un arī tur budžeta grupa man nespīdētu...Akk, izplūdu jau pārāk gari šajā ierakstā. Vārdu sakot, visu dzīvi kaut ko sapņoju, bet neko nesaņēmos darīt. Tagad, tie laiki ir beigušies. Šobrīd es uz nākotni skatos cerīgi un ar smaidu. Varbūt mani mērķi nav lieli un graujoši, bet kāda starpība, galvenais, kas mani dara laimīgu. Šogad ir plāns iziet profesionāla make-up mākslinieka kursus, strādāt pie self-image un vairāk reklamēties soc.tīklos, negribu būt influenceris, bet drīzāk vienkārši izlikt savu mākslu internetā, dabūt klientus un strādāt par vizāžistu, varbūt ar laiku līdzi tam varētu kādus stila kursus paķert līdzi. Florisitiku atstāšu kā hobiju vai kā papildhaltūru, jo tomēr iegūtās zināšanas gribās likt lietā :) Tālāk gribu sakārtot savu veselību, turpināt jau iesākto regulāri sportot, iemācīties daudz dažādus veselīgus ēdienus gatavot. Par hobiju atstāšu dzejas rakstīšanu un kad būšu atpakaļ Latvijā pieteikties uz kādu Dzejas slamu, vai ko tamlīdzīgu, kur jaunie dzejnieki uzstājas. Attīstīt sevi šajā nozarē. Vēlāk pēc pāris gadiem tomēr gribu universitāti pabeigt un šoreiz tiešām vēlos izmācīties literatūru, jo tā ir lieta, kas man ir sirdij tuva jau sen, sen. Protams, ir daudz visādi mazie kursiņi, kurus gribu iziet, bet visu pa vienam, nesmelsim karstu. Veselība, darbs ar kosmētiku, hobiji. Trīs šī brīža prioritātes. Pārāk tālu nākotnē gan nevēlos skatīties. Negribu sev apsolīt, ka pēc 10 gadiem es nopirkšu māju, jo zinot sevi, es tikai sabrukšu, ja to nesasniegšu, es labāk lēnāk braucu un tālāk tieku. Sāku maziem solīšiem un man izdosies. Sapņot, es varu daudz un dikti, bet es esmu sapratusi, ka realitātē, tik daudz izdarīt vienlaicīgi, cik vari izsapņot, nav reāli, vajag turēties pie tuvākā sapnīša, to realizēt un tikai tad ķerties pie nākamā. Galvenais, lai ir prieks dzīvot.