...Miegains rīts, tāds mazliet miglā tīts, domu mutuļos izvārīts.

Es kā mazs ezītis, redzu cauri miglai,

kuru nevēlos pat saskatīt...

Kā jau esmu daudzkārt minējusi, esmu galējību cilvēks.

Šobrīd esmu ieslīgusi miera un vientulības galējībā.

Neko, negribas. Burtiski.

Negribu runāt.

Negribu domāt.

Negribu būt tur vai citur.

Negribu just.

Negribu strādāt.

Saprotat, to brīdi, kad tiešām negribas NEKO?

Cilvēki nesaprot un cilvēki neredz paši sevi.

Viss ko es daru nav tāpat vien.

Viss ko es jūtu vai nejūtu nav tāpat vien.

Bet par to nevar runāt, nav jēgas skaidrot.

Viss kas paliks pāri būšu es un mans domu piesmēķētais prāts.

šodien galvā skan veca, senaizmirsta dziesma

un liekas, ka šis ir īstais vibe šodien.

"Kas tad tev īsti ir ar tām emocijām? Tev viņas galīgi kaut kur pazudušas."

Neatceros īsti ko atbildēju, bet patiesībā pati nezinu atbildi uz šo jautājumu

Man nav emocijas un ir par daudz emocijas reizē.

Viss ir bezjēdzīgs un nav jēgas pat censties.

Gribu ielīst savā aliņā,

citā pasaules maliņā ^^