Ohh, wow. Cik savādi. Cik savādi šeit atgriezties.
Veselu gadu neesmu rakstījui šeit un ja godīgi man sāp, ka neesmu to darījusi.
Man pietrūka.
Visu gadu domāju, jāuzraksta.
Šī emocija jāpieraksta.
Bet. Es neko neuzrakstīju. Ir pāri pieraksti kladē, bet arī tie vairs nav svarīgi.
Šis gads laikam ir bijis drūmākais gads manā mūžā, vismaz manā prātā.
Protams, piedzīvojumi bija daudz un dažādi, bet dvēseles stāvoklis, nekāds.
Laikam es beidzot kaut ko sāku just, jo beidzot rakstu. Šeit.
Jo vecāka palieku, jo grūtāk ir pieņemt dzīvi.
Sāku es šo cibu rakstīt esot tik maza, tik naiva, 8 gadi atpakaļ...
Kur palika tā cerību pilnā, dzīvespriecīgā meitene? Kur palika tā skaistā emocionalitāte, kas man bija?
Liekas, ka emociju man vairs. Viss ir pelēcīgi melns. Drūms
Vai tā ir depresija? Es nezinu. Vai vispār vajag zināt?
Liekas, ka esmu pazudusi sevī.

Tu tik ļoti esi manā prātā
Man šķiet, ka es esmu tā
Kurai jābūt trako mājā
Es visu laiku domāju,
idializēju, fantazēju
par un ap tevi
Es riebjos pati sev, ka
uzvedos savā prātā tā, it kā
apsēsta būtu
It kā man mīestība trūktu
Nespēju atšķirt es,
ko es jūtu.
Vai es jutu mīlestību traku?
Kādēļ jutu šo baiļu nastu?
Pajautāt,parunāt fiziski nespēju,
kad biju tev blakus
Ja es runātu,
noteikti padarītu mūs abus trakus
Lūdzu, lūdzu esi man blakus
paliec tuvumā, šajā siltumā
Nevēlējos tevi aizbiedēt kaut kur tālumā
Saki, tikai saki man
Ka juti to pašu
ES tiešām varēju tevi saukt par savu?
Vai tu būtu saucis mani par tavu?
Gribēju ticēt liktenim
Gribēju ticet, tik ļoti tam,
ka visu ko apšaubīju gana
bija tikai mana muļķes daba.