|
|
|
Aprīlis 9., 2016
00:00
Kas te iereģistrējos, teicu, ka ik pa laikam te raksīšu. Ne vienmēr, bet ik pa laikam. Tad, kad gribēsies izbrēkties.
Šoreiz jūtos skumji un šīs skumjas grauž...
Nāve laikam ir pārgājusi strādāt pilnā slodzē. Paņēma manu skolas direktoru un lietvedi, tad māksliniekus. Šodienas nāve galīgi neiziet no prāta un liek asarām asarot. Neba jau es personīgi pazinu to cilvēku, bijām tik pāris vārdus pārmijuši, gan jau sakarā ar izstādi, bet tas talants un jaunība (nekas tā nesāpina kā jaunu cilvēku aiziešana), kas vienā mirklī vairs nav, sāpina visvairāk. Šī traģēdija ir kaut ko dziļi dziļi aizskārusi sirdī.
Šodien bija bēres vēlvienam pazīstamam cilvēkam, bet šī traģēdija man aizsita elpu.
Aj, nespēju vairs parakstīt. Raudu.
|
Septembris 10., 2015
10:30
Tā mīļā sajūta, kad mazulis tev iedod zīli un tu to lielā pateicībā pieņem, zinot, ka tas ir vienīgais, ko viņš var uzdāvināt mammītei. Ieliku šo zīli viņam jakas kabatā, neizmetu to. Tagad ceru, ka pa dienu pie auklītes šī zīlīte vēl tur būs.
|
Augusts 24., 2015
23:36
Sāk rasties atkarība no skriešanas. Šovakar jau skrēju, bet ju jāiet aši gulēt, lai rīt 6os varu pamosties uz vēl vienu skrējienu.
Tā nu ir, kad ir bērns. Nākas ieplānot treniņu laikus pēc tā, kad kāds var pieskatīt mazo.
|
11:40 - 1 nedēļa
Tā dīvainā, ribīgi savādā, bet tajā pat laikā satraucošā sajūta, kad saproti, ka jau nākamnedēļ ir jādodas atpakaļ uz darbu. Nespēju noticēt, ka būs jau paskrējuši nepilni 2 gadi mājās. Tas, novienas puses, uztrauc, jo esmu izkritusi no aprites un pirmā diena darbā man tiešām būs kā atkal pirmā. Visu nāksies atkārtot un jemācīties no jauna. Ja pirms dekrēta es zināju visu, tad atkal nezinu neko. Tas tomēr rada vieglu stresu. Tad vēl jāgatavojas muļķīgu jautājumu gūzmai no kolēģu puses un visam pa virsu sāpīgi skumjās sajūtas par bērna klāt-neesamību.
Pagājušo nedēl atstāju viņu pirmo dienu auklītei. Izmēģinājuma pēc. Līdz ko kāpņu telpā atdevu viņu auklei un durvis manā priekšā aizvērās - nosāpēja. Sirds nosāpēja tā, it kā kads ārri norautu līmlenti no ādas vai plāksteri no brūces. Gāju uz tirgu ar skumjās sasārtušu degunu. Gribējās raudāt. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka bērns jau ir tik liels. Tāpēc aizgāju pie burvīgav vecīsu pāra, kuri pēc skata bija atnesuši visu, kas bija dārzā saaudzis (4kg dažādi āboli, 4 kabači, kādi 2kg jāņogu) un nopirku 2kg dzidros ābolus. Uzreiz diena kļuva saulaināka!
Tagad šķiet, ka šo pēdējo nedēļu vajadzētu baigi izbaudīt utt.. bet ko tur baudīt? Ko es pekšņi izdarīšu tādu, ka vot varētu nākamnedēļ atcerēties šonedēļu? Muļķības. Vienkārši morāli gatavošos darbam. Gan jau būs labi.
|
Augusts 18., 2015
10:28 - Dzīvosana uz mana rēķina
Kāda jēga loet bākā vairāk benzīna ka parasti, ja kāds aizņemas tavu auto, visu iztērē un neko neielej vietā? Augstākā merā cūcība. Lai turpmāk brauc ar autobusu.
|
Jūlijs 28., 2015
16:24
Visu laiku mijas pretstati. Tad skrienu 6 no rīta, lēkāju džampingdžekus un taisu pietupienus bez apstājas, bet pēc kāda laika stundām sēžu dīvānā. Tajā pat laikā ņemos ar sezonas ogām gatavojot tos ziemai, šuju bērnam lietas utt utjp. Tad spēks ir, tad nav.
Tagad būtu jāsakārto māja un jātaisa ēst, jo vīrs drīz nāks mājās, bet šobrīd tam nav spēka. Pat bērns aizgāja otrajā diendusā. Pašai arī gribās, bet viena diendusa man pašai jau bija. Hmmm.
Un vēl man ļoti gribas šujmašīnu, lai varu šūt bērnam visādas foršas lietiņas (tagad cakāju ar rociņām), bet nav man. Varbūt jāaizņemas no vīrenes? Bet vai man tam būs laika? Bērns visu laiku prasa uzmanību.
Lai kāds būtu nogurums, ir jāpaspēj izdarīt daudz. Drīz līdz darbam būs atlicis tikai mēnesis un kas lai zina kā ies, kad būs jāstrādā.
|
Jūlijs 12., 2015
23:02 - Sports
Šodien gājām skriet savu 10km distanci. Kā nekā man nākammēnes 2.sacensības mūžā. Pirmie 5km bija mokošākie kādi lodz šim treniņos bija piedzīvoti. Kājas jutās smagas, asinīm pieplūdušas, celī metās lauzoša sāpe, tāpat arī zarnā, toties nākamie 5 bija jau pavisam labi. Šķita, ka skrienam diezgan lēni, bet paskatoties eņģikā, sapratu, ka skrienam pat diezgan labi. Tad arī sarosījās visi spēki un endorfīni un ''aizlidojām'' mājās. Laiks jau nebija medaļu cienīgs, bet tas bija labākais kāds mums jebkad uzstādīts. Tagad tāds kaifs, ka varētu iet laukā un noskriet vēl tik pat.
Rīt braucu uz Kuldogu. Jācer, ka arī tur izdosies patrenēties.
|
Jūlijs 9., 2015
15:04 - Bērnu rati
Šodien tie sagādāja emocijas.
Izdomāju, ka jāsāk gatavot tirgošanai, jo lielie rati vairs nešķiet tik parocīgi kā mazie. Aplūkojot ratu stāvokli, pirmās bēdas raisīja vienas riepas mistiski iegūtais astotnieks. Minimāls. Cerams, ka to izdosies izspieķot. Nākamā bēda nāca vēl negaidot kā pirmā - šķietami ideālā stāvoklī atstātajai kulbai, pie rāvējslēdzēja pamanīju irumu. Šķiet, ka rūpnīcā sūdīgi iešūts rāvējslēdzējs. Par laimi neizskatās tik bezcerīgi. Var salāpīt, bet vienalga vilšanās sajūta. Un vēl liekas, ka rati ir nedaudz šķībi. Varbūt tas dēļ tā astotnieka? Jāgaida vīrs mājās, lai novērtē manas bažas. Ja tiešām nebūs labi, vedīšu ratus uz veikalu, lai labo. Varbūt uzreiz jau vest?
Tā nu to visu saliku vienā kaudzē, klāt pievienojot arī sporta daļu un tad sirdī iezagās sentimentāla sāpe. Tie tak ir mana bērniņa rati! Nu un, ka viņš ir no viņiem izaudzis! Sentiments galē nost, bet ratus tomēr savedīšu kārtībā un pārdošu. Nav tur divu domu.
|
Jūlijs 8., 2015
12:47
Šonedēļ ir mana personiskā labo darbu nedēļa.
Vakar noziedoju naudiņas labdarībai, šodien - kļuvu par asinsdonoru.
Jāizdomā vēl kaut kas labs.
|
Jūlijs 7., 2015
13:38
Tikko tā nokaucos kā kaukusi nebiju ļoti ļoti ļoti sen. Noskatījos video par bērna atstāšanu auto. It kā jau zināms, ka es tā nemūžam nedarītu, bet tagad vēl jo vairāk...Šobrīd jūtos tā, ka būtu gatava par brīvu dežūrēt veikalu stāvlaukumos, uzraugot vai kas tāds nenotiek. Emociju izvirdums. Ja mazulis tagad negulētu, noteikti viņu cieši apskautu un stāstītu cik laimīga esmu par to, ka viņš ir sveiks un vesels!
|
Jūnijs 3., 2015
11:49
Tā bezpalīdzīgā sajūta, kad nevari iziet no mājas, lai mierīgi pasēdētu ar bērnu saulītē, jo rau meitene kā muša metās virsū un neliek mierā. Saprotu, ka viņai garlaicīgi, bet šī uzbāšanās, ka nevaru pat miskasti iznest bez viņas kompānijas, dzen tikai dusmas. Nav jau labi tā teikt, jo kas zina kā pašai ies, bet šķiet, ka viņai nedaudz trūkst audzināšanas.
Ai, jāiedzer kafija un jāķer visu vieglāk.
|
Maijs 13., 2015
01:23
Nedēļas nogalē, blandoties ar vīru un bēbi ratos, pa Ķemeru purviem, uzzināju, ka man ir paniskas bailes no čūskām. Saskrējāmies ar odzi un beigtu zalkti (no kura man arī bija bail). No čūskām bija tik bail, ka nenobijos no tālumā redzamā vilka. Ou, well.
Pēc tā visa secinājums ir tāds, ka nav ko mazu bērnu ņemt līdzi mūsu advenčeros. Kas zina kādus lopus nāksies sastapt.
Secinājums nr2 ir tāds, ka ja šķērsojamo purvu sauc par Raganu purvu, tad neko labu tur nevar sagaidīt :D
|
Aprīlis 11., 2015
21:17 - Ģimene
Ja bieži sev liekos egoistiska un tāda, kas īpaši nespēj priecāties par citu dzīvēm, tad tas viss pagaist kā nebijis, kad uzzinu, ka kāds draugs, paziņa, rads, klasesbiedrs vai vienkārši pazīstamais gatavojas kāzām vai, ka ir piedzimis bērniņš. Tad ir tiešām neviltots prieks! Jūtos kā tāda cāļu mamma, kurai katras ģimenes aizsākums ir kā cālītis.
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) happy
|
Aprīlis 4., 2015
18:17 - Vāveres un ritenis
Beidzot varu atpūsties. Pagaidām, jo bez visām veikals-malka-mežs-virtuve-olas-kūka-pusdienas-bērns ķēdēm vēl jāsaved māja kārtībā. Bet tagad nē! Tagad jātaisa kafijas pauze pirms mostas mazais un sākas jaunas darbu ķēdītes. Rīt gan neko nedarīšu. Vedīšu puņķaini klepaino bērnu laukā, lai paelpo labu gaisu un rīšu olas. Jā!
|
Aprīlis 3., 2015
13:43 - Tu tūū
Ar sāpošu galvu kārtoju māju, bet mazais demonstratīvi atver savas kumodes atvilktnes un met ārā savas tikko salocītās un ieliktās drēbes. Ko daru es? Es smejos! Pa dienu vienu darbu sanāk darīt vairākas reizestieši dēļ mazuļa nedarbiem, bet tas viss ir sīkums. Pagaidām.
|
Marts 25., 2015
11:05 - It kā mājā būtu bijis karš
Bērnam jālieto pioktanīns, līdz ar to viss ir violets - bērna mute, rokas, seja, drēbes. Arī dīvāns, grīda, manas rokas un drēbes. Interesanti, kas vēl nav violets? Visam pa virsu mans superīgais pavasara (pār)nogurums un bērna čīkstīgums. Saskaitām abus kopā un ko iegūstam? Vājus nervus! Un vēl lielāku nogurumu.
Cerības, ka rīt ārsti varētu atzīt bērnu par veselu esam. Un vēl ceru, ka auto svečvadi ir kārtībā un nav jābrauc uz servisu, lai varu braukt pēc salabotajiem bērnu ratiem. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu bērnu ielikt gulēt ratos un pati ar mūzočku uz ausīm iet pastaigā. Tā vietā mani gaida mūžīgi reģenerējošais netīro trauku kalns, ar maizi nobārstīta un banāniem nosmērēta grīda.
It kā jau nekas ārkārtējs, bet tieši šobrīd pietrūkst spēciņš. Vartbūt arī gribēšana kaut ko darīt. Aih, mani pārņem lielā žāva. Jānoliek bērns gulēt un jāķerās klāt lietām, kuras nevar apvienot ar bēbi.
Tikko sapratu, ka mani teksti nav diez ko priecīgi, bet tā kā es nevēlos būt cilvēks, kuram vienmēr viss ir slikti (vidējais latvietis?), tad ziniet, ka es priecājos gan. Gan par to, ka laukā spīd saule (kaut laukā nevaram iziet, bet vešu gan varēšu izžaut), gan par to, ka bērns paliek gudrāks ar katru brīdi ( kas gan neveicina mieru mājās, bet tāda ir attīstības cena, mīļie), gan par to, ka vīram beidzot brīvdienas (viss vairs nav jādara vienai) gan par to, ka svari rāda mazu ciparu (kādu neesmu redzējusi kopš pamatskolas). Tā kā notiek arī superīgas lietas. Tām neforšākajām lietām vienīgi patīk peldēt kā taukiem pa zupas virsu. ;)
|
Marts 19., 2015
19:34 - Ziemeļblāzma
Līdz kaklam tās simtpadsmit ziemeļblāzmas bildes internetā. Varbūt tāpēc, ka es to neredzēju.
|
Februāris 18., 2015
23:50 - Karma par mani smejas.
Un skaļi smejas. Vakar vajadzēja pārvadāt kravu, bet auto bagāžnieks ne ar kādu maģiju nebija piedabūjams atvērties. Kaut kā nu kravu atvedām salonā iebāztu un nepagāja ne pāris stundas, ka bagāžnieks veras kā mīļais.
Šodien gāju pie friziera matu saknes piekrāsot, jo piektdien tak fotosesija, bet še tev! Man un frizierei par šoku mati palika rudi! Krāsojām vēlreiz. Nu jau ir labāk, bet vienalga rudi. Rīt iešu vēlreiz, un ceru, ka izdosies ko saglābt.
|
17:30 - Neciešami cilvēki
Riebjas cilvēki, kuri izliekas, ka ir baigi tafie, baigie ''smagsvari'', bet, kad viņiem pasaki kautko, kas nav pa viņu prātam, tie apvainojas līdz sirds dziļumiem un ar tevi vairs nerunā. Un tādi ir pieauguši cilvēki. Es saprastu bērni...
Šausmīgi kaitina, ka apvainojas par sīkumiem. Un vēl trakāk - ja pats vēl izdomā lietas un tad staigā apkārt dusmīgs.
Nākamie, kas tracina ir cilvēki, kuri uzvedas par saimniekiem mājā, kurā viņi tādi nav. Un vēl sūdīgāk, ka ar visiem šiem cilvēkiem ir vēl kopā jādzīvo.
It kā liekas, ka mani tas nskar, bet tai pat laikā tās negācijas rada riebīgu diskomforta sajūtu. Un ja šāda sajūta ienāk paša mājās, vienīgais, ko gribas ir bēgt un mainīt adresi.
|
Februāris 16., 2015
14:26 - Bezatbildīgi cilvēki
Bija varenpretīgs skats- autovadītājs smēķēja automašīnā, kurā bija mazs bērns, turklāt bez sēdekļa vai paliktņa (bija pietiekami mazs, lai vajadzētu), kaut gan šķiet, ka arī drošības josta nebija aplikta, jo autovadītājam uzsākot un bremzējot bērns diezgan mētājās pa salonu.
Dažreiz ir tik ļoti žēl, ka manos spēkos nav apturēt tādus muļķus un viņus sodīt. Grrr...
|
|
|