|
|
|
Augusts 24., 2015
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dakari | 11:40 - 1 nedēļa
Tā dīvainā, ribīgi savādā, bet tajā pat laikā satraucošā sajūta, kad saproti, ka jau nākamnedēļ ir jādodas atpakaļ uz darbu. Nespēju noticēt, ka būs jau paskrējuši nepilni 2 gadi mājās. Tas, novienas puses, uztrauc, jo esmu izkritusi no aprites un pirmā diena darbā man tiešām būs kā atkal pirmā. Visu nāksies atkārtot un jemācīties no jauna. Ja pirms dekrēta es zināju visu, tad atkal nezinu neko. Tas tomēr rada vieglu stresu. Tad vēl jāgatavojas muļķīgu jautājumu gūzmai no kolēģu puses un visam pa virsu sāpīgi skumjās sajūtas par bērna klāt-neesamību.
Pagājušo nedēl atstāju viņu pirmo dienu auklītei. Izmēģinājuma pēc. Līdz ko kāpņu telpā atdevu viņu auklei un durvis manā priekšā aizvērās - nosāpēja. Sirds nosāpēja tā, it kā kads ārri norautu līmlenti no ādas vai plāksteri no brūces. Gāju uz tirgu ar skumjās sasārtušu degunu. Gribējās raudāt. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka bērns jau ir tik liels. Tāpēc aizgāju pie burvīgav vecīsu pāra, kuri pēc skata bija atnesuši visu, kas bija dārzā saaudzis (4kg dažādi āboli, 4 kabači, kādi 2kg jāņogu) un nopirku 2kg dzidros ābolus. Uzreiz diena kļuva saulaināka!
Tagad šķiet, ka šo pēdējo nedēļu vajadzētu baigi izbaudīt utt.. bet ko tur baudīt? Ko es pekšņi izdarīšu tādu, ka vot varētu nākamnedēļ atcerēties šonedēļu? Muļķības. Vienkārši morāli gatavošos darbam. Gan jau būs labi.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |