|
|
|
Marts 25., 2015
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dakari | 11:05 - It kā mājā būtu bijis karš
Bērnam jālieto pioktanīns, līdz ar to viss ir violets - bērna mute, rokas, seja, drēbes. Arī dīvāns, grīda, manas rokas un drēbes. Interesanti, kas vēl nav violets? Visam pa virsu mans superīgais pavasara (pār)nogurums un bērna čīkstīgums. Saskaitām abus kopā un ko iegūstam? Vājus nervus! Un vēl lielāku nogurumu.
Cerības, ka rīt ārsti varētu atzīt bērnu par veselu esam. Un vēl ceru, ka auto svečvadi ir kārtībā un nav jābrauc uz servisu, lai varu braukt pēc salabotajiem bērnu ratiem. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu bērnu ielikt gulēt ratos un pati ar mūzočku uz ausīm iet pastaigā. Tā vietā mani gaida mūžīgi reģenerējošais netīro trauku kalns, ar maizi nobārstīta un banāniem nosmērēta grīda.
It kā jau nekas ārkārtējs, bet tieši šobrīd pietrūkst spēciņš. Vartbūt arī gribēšana kaut ko darīt. Aih, mani pārņem lielā žāva. Jānoliek bērns gulēt un jāķerās klāt lietām, kuras nevar apvienot ar bēbi.
Tikko sapratu, ka mani teksti nav diez ko priecīgi, bet tā kā es nevēlos būt cilvēks, kuram vienmēr viss ir slikti (vidējais latvietis?), tad ziniet, ka es priecājos gan. Gan par to, ka laukā spīd saule (kaut laukā nevaram iziet, bet vešu gan varēšu izžaut), gan par to, ka bērns paliek gudrāks ar katru brīdi ( kas gan neveicina mieru mājās, bet tāda ir attīstības cena, mīļie), gan par to, ka vīram beidzot brīvdienas (viss vairs nav jādara vienai) gan par to, ka svari rāda mazu ciparu (kādu neesmu redzējusi kopš pamatskolas). Tā kā notiek arī superīgas lietas. Tām neforšākajām lietām vienīgi patīk peldēt kā taukiem pa zupas virsu. ;)
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |