Kultūras jeblogs

Profesionālais uznāciens spice girls stilā, negulētas naktis un 3 mēģinājumi attaisnoja savu.
http://www.youtube.com/watch?v=RvJ7vm71DL4

Kad, rakstura audzināšanas nolūkos, prāts apsola sev pabeigt darbiņu līdz galam.

Ojārs Vācietis

Dons Kihots

Zils spīdums damaskisks
uz zobensmailes
Un man uz vairoga
Zaļš papagailis.
Zem bruņām aukstajām
Es esmu kails,
Un bruņas tāpēc ir,
Ka man ir bailes
No dunčiem gļēvajiem,
*khek, sekunde paiet domāšanā*
Kas slepus vāžas,
No runčiem glaimīgiem,
Kas virsū bāžas,
"*PAUZE* 5-10 sekundes. Stresa nav."
No vēja dzirnavām.
Kas nesagāžas.
*šeit saprotu, ka esmu izlaidis vienu rindiņu un sāku no iepriekšējās aizķeršanās vietas*
No dunčiem gļēvajiem,
Kas slepus vāžas,
No runčiem glaimīgiem,
Kas virsū bāžas,
No vārdiem - miroņiem,
Kas vijas važās,
No vēja dzirnavām,
Kas nesagāžas,
No indes saldenās,
Kas ož pēc anīsa *(ānīša, haha)*,
No viltus draudzības,
Kas iedzen transā,
Un no tiem austrumiem,
Un no tiem rietumiem,
Un no tiem ziemeļiem,
Un no tiem dienvidiem,
No visiem cietumiem,
Kur Sančo Pansa.
*pārdomu pauze*
Rīstīšanās, vēlme ātri noskaitīt līdz galam, bet nākamā rindiņa nenāk prātā.
Vēl joprojām. Stress.
*fhuu*
Un sarma gulstas man
uz zobensmailes.
Un dreb no aukstuma
zaļs papagailis.

Zils spīdums damaskisks
un zaļgans vairogs.
Varbūt man divreiz krist?
Bet nevar vairāk.
Par vienu vairāk.

Un te nu es beidzot izvilku galvu no pilnās vannas dzīlēm, kuru noturēju tur, kamēr nenoskaitīju dzejoli, kuru biju izlasījis reizes 4-5 pirms skaitīšanas. Bet tagad vismaz ir pārliecība, ka es to patiešām zinu no galvas.
Forši, bet turpmāk gan tā nedarīšu. A varbūt tomēr Tālavas taurētāju varētu atsaukt atmiņā, keke :)

Nobeiguma sviestam iekopēšu vēl one-lineri no notalwaysright.com :

Situācija grāvī...
Power Beauty Soul

Eu, Pastum Mārtiņ!

Fonā: Reinšteins - Es tevi atceros

Rīta pirmās domas.
Kas notiek? Kāpēc es guļu drēbēs? Kas man zvana? Kaut kas te nav labi.
Es pamodos. Jo mani neviens neizģērba. Gatis no apakšstāva. Jap, nav gan.

Tikai tad es sapratu, ka vakar noteikti piedzēros. Un es piedzēros ne tā kā parasti, bet gan trakāk, jo parasti es visu atceros. Ok, dažreiz ir variants: "tut pomņu, tut ņe pomņu", bet pārsvarā viss vienmēr ir skaidrs kā diena Turcijā un dzidrs kā minerālūdens veikala plauktā. Tātad, pirmais, ko daru ir pieceļos un uzvelku zeķes, aha, tās man bija novilktas. Pieceļos kājās un mani grūž kāds uz malu, tas ir neredzamais Jēkabs. Ā, nē, nav gan, tas esmu es vēl joprojām ar pietiekoši lielu alkohola koncentrātu asinīs. Nokāpjot lejā pa kāpnēm, izdzirdēju draugu ritmiskos aplausus, kas neliecināja par to, ka vakar es laikus aizgāju gulēt un kontrolēju savu ķermeni un runasveidu. Draudzīgā kompānijā, aptuveni guvu galvenās atziņas par vakaru - ballīte izdevusies. Pakāpeniski sāku domāt, kad tad īsti pārtrūka man tā lente kinofilmai, tas man izdevās, pēdējais ko atceros, sēdēju uz krēsla un runājos ar pāris meitenēm. Tālāk gan nē. Bet varu pateikt, ka bez litra (tā man teica) šņabja, dejām un vienkārši "gudrām" runām, es neiztiku.
Man pat ir bildes un viens video(!!!), kur es figurēju ap četriem rītā, bet es pat nevaru atcerēties neko no šīm vizuālajām bildēm, tas ir kaut kāds ārprāts. Es patiešām nezināju, ka esmu uz ko tādu spējīgs, tā piedzerties, lai neko neatcerētos.
Es neesmu spējīgs aprakstīt, kāda ir tā sajūta, kad no rīta neko neatceries, pat ne vienu pašu momentu, nekā. Tukšums. Vismaz draugi iepazīst mani no citas puses, maybe tas ir labi. Es tā sevi mierinu ik pa brīdim, bet nevienam neiesaku ko tādu piedzīvot.
Visšokējošākais fakts par šo manu brīnumizrādi ir tas, ka man nebija paģiru. Es pamodos svētdienas rītā un nejutu neko, kas liecinātu par galvassāpēm vai sausumu mutē. Visu dienu jutos nedaudz "ne savā ādā", bet tas laikam tāpēc, ka asinīs vēl bija nedaudz alkohola. Svētdien man vēl bija futzāla spēle, kurā gan es piedalījos tikai nedaudz, bet katrā ziņā, pats es nejutu, ka iepriekšējā dienā(naktī) būtu pielējis sev pilnu organismu ar alkoholu.
Smieklīgi ir arī tas, ka ar komandas biedriem norunājām tieši sestdien, ka vairs neballēsimies pirms spēlēm, jo tas kaitē tomēr spēlēšanai. Sanāk, ka es nosvinēju šo vienošanos, kek.
Bet tagad 4 ieteikumi, kurus ievērojot, ir liela iespēja, ka nākamajā rītā jūs nebūsiet pārsteigti, ka neko neatceraties.
1. Neņemiet līdzi uz ballīti bārmeni.
2. Neļaujiet viņam izvēlēties dzeramo, it īpaši, ja viņš saka: "O, šis būs garšīgs kopā ar šo un šo!"
3. Ballītē nedzeriet visu pēc kārtas, ko jums dod.
4. Neatceros.
Ok, ir vēl viens! Nekad nesmejaties par bārmeni, kurš pagātnē piedzērās līdz pilnīgai grīdas lupatai un nākamajā dienā nekā neatcerējās. Zinat kāpēc? Jo tas var atgadīties ar jums, it īpaši, ja viņš ir atriebīgs.
Bet man piedzerties sanāca nejauši, tāda plāna man nebija, viss notika spontāni. Paldies visiem, kas palīdzēja sasniegt manu antirekordu! Es to ļoti, ē, nezinu.

P.S. Reinshteinam beidzot dziesma, kura man patīk, pirms tam likās, ka viņam nesanāk dziedāt.
P.p.s. "meteorīts" & vantinieks liecina tikai par to, ka problēma sabiedrībā pastāv.

Fonā skan: Nātre - Es iemīlējos tavā draudzenē.

Pasaule ir robežu pilna. Katrs ierobežojums ir kā aploks. Šādi aploki mūs sagaida it visur, kur mēs ejam un ierodamies.
    No rīta pamostoties, es jutos izslāpis, it kā kāds būtu izspiedis no manis visu šķidrumu. Es jutu, ka manā dzīvē kaut kā ļoti pietrūkst. "Izturēšu šo dienu un atgriezīšos!" apsolīju sev un sāku ģērbties. Uzvilku savas pusgarās zeķes, kuras glabājās nelielā skapītī pie radiatora, tālāk sekoja melnās bikses, citas krāsas biksēs darbā ierasties bija aizliegts. Līdz viduklim apģērbies, es devos uz vannas istabu, kur mani sagaidīja elektriskais skuveklis un zobu birste. Noskuvos tieši pēc, iepriekš iezīmētām, kontūrām. Uz zobu birstes izspiedu pastu tieši birstes sariņu garumā, un pēc pāris minūtēm darbs vannas istabā bija pabeigts. Nonācis virtuvē es ielēju tējkannā tieši 300 mililitrus ūdens un uzliku to vārīties. Kamēr tējkanna darīja savu darbu, es apģērbos līdz galam un paskatoties spogulī, vēlreiz noteicu sev: "Tikai šo dienu, saņemies!" Pēc brokastu maltītes, kas sastāvēja no četrām maizes šķēlēm, trīs milimetru biezām siera plāksnītēm un kafijas krūzes, es paņēmu savus piederumus un aizvēru dzīvokļa durvis no āras. Iekāpu liftā un nobraucu no devītā līdz pirmajam stāva. Braucu uz darbu ar ātrumu deviņdesmit kilometri stundā, ne reizi nepārkāpjot noteikumus (apdz. vietās, protams, uz 50km/h).
    Birojā sasveicinājos ar visiem kolēģiem. Apsēdos pretim savam septiņpadsmit collu monitoram un samierinājos, ka šādā stāvoklī būs jāpavada visa diena. Visu šīs dienas laiku pavadīju sarunās ar ķīniešu klientiem caur internetu, beigās vienojos par darījumu. Viņi uz latviju sūtīs 130 elektriskās lāpstas, es pretī 4499,49 LS, kuri pa ceļam uz Ķīnu pārvērtīsies par 133449,49 juaņiem. Tādu darījumu dēļ, es nosēdēju savā četru kvadrātmetru stūrī veselas astoņas stundas. Pēc darba devos mājup, pa ceļam iebraucot lielveikalā, tur nopirku produktus brokastīm un jaunu pannu. Atkal šoseja, atkal deviņdesmit kilometri stundā. Atkal slāpst.
    Uzbraucis ar liftu uz devīto stāvu, iegāju virtuvē un sāku gatavot vakariņas. Pēc maltītes es nolēmu neiet dušā, bet uzreiz doties gulēt, jo šausmīgi slāpa. Apķēris spilvenu, es aizmigu.
    Beidzot jutos brīvs. Savas pusgarās zeķes aizvietoju ar garajām, melnās bikses nometu malā un uzvilku citas, varavīksnes krāsā. Savā milzīgajā dzīvoklī tomēr atradu vannas istabu, kur stāvēja maza birstīte un neiedomājami liela tūba zobu pastas, es izspiedu visu tūbiņu uz mazās zobu birstītes, želejveidīgā viela atradās visur - uz grīdas, palodzes, izlietnē un vannā. Virtuvē es tējkannā ielēju tik daudz ūdens, ka knapi to varēju panest. Apēdis brokastis, kas sastāvēja no pārdabiski liela maizes klaipa, milzīga siera bluķa un lielas sviesta cibas, kā arī tējkannā uzvārītās kafijas, es izlidoju ārā pa virtuves logu līdz savai mašīnai. Agrāk domāju, ka gaismas ātrums ir ātrākais, kas vien uz pasaules var būt, bet es kļūdījos, jo šoreiz ātrāks biju es. Ierados darbā ātrāk par saviem biroja kolēģiem, tāpēc sasveicinājos un sarokojos ar visiem saviem klientiem no Ķīnas caur savu bezgalīgi lielo monitoru.
    Ir rīts. Iekšā jūtama pilnības sajūta. Šodien ir svētdiena, tāpēc nesteidzos celties. Pēc pāris minūtēm saņemos un izkāpju no gultas. Uzgāju uz balkona un redzēju, kā izskatās Mārupes rīts. "Robeža, tas ir jēdziens, kuru cilvēki ir pieņēmuši par savu dzīves sastāvdaļu," nomurmināju sev zem ūsām. Vidukļa augšdaļu pārliecu pāri balkona margai un atspēros.

Nu, protams, ka Golubovs nepiedos frāzu "okupant, turi muti ciet" un ierosinās lietu.
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/181015
Smieklīgi cilvēki tajā Saeimā strādā :)

http://www.youtube.com/watch?v=1OyQzXKTm6Y
Dobelis ekšenā

Tikko ieraudzīju oranžajā portālā jaunu fīču -

Uzreiz ienāca prātā doma, ka, ja es pajautātu kā mani sauc, šis "ekstrasenss" iečekotu manu numuru, kas ir oranžā portāla datubāzē un, ilgi mokoties, pateiktu.  Varu iedomāties cik cilvēku noticētu, ka viņš patiešām ir ar "pārdabiskām" spējām.
Bet kā būtu, ja es viņam piezvanītu naktī no nereģistrēta numura iekš oranžsportāls.lv :
-Zdrastvujte!
-Sveiki...
-Eto peredača "Ugadaj melodiju". Itak melodija - Tududūdu, dūdu, dudūdudū. Vaša versija?

Laikam tā arī būs jāizdara kādreiz, tikai numurs jāsaglabā.

Nez kādas man celim ir saites - kovalentās polārās vai dipolārās? Vienu es zinu droši - apkārt tām visām ir elastīgā saite un pārējās ir sastieptas.

Fonā skan: Selda - Use your head

Tikmēr Dainis jums pastāstīs kādu stāstu.

Bija rudens pēcpusdiena, ne īpaši silta, ar diezgan pretīgu vēju. Juris nojauta, ka šodien hepī endings dienas beigās nesekos. Skolas stadionā notika spartakiāde mazajām klasēm. Visi bija aizņemti ar savām disciplīnām, bet starp tām, protams, spēlēja paslēpes pie vingrošanas rīkiem un aroniju krūmos, kuri auga apkārt stadiona skrejceļam. Jurčiks, kā jau "sunīšu","gurķu","aklo vistiņu" un "tuk, tuk par sevi" spēļu speciālists bija paslēpies krūmos un tikmēr ēda sulīgās aronijas, kuru sula uz īsu brīdi remdēja jūtamās slāpes kaklā un mutes dobumā. Viņš bija jau izskrējis 60m distanci, bet, diemžēl, zaudējot 4. klases visu atzītajam varonim Renāram, atmeta ar roku sportam un pievērsās "tuk, tuk par sevi" spēlei ar klasesbiedriem. No krūma uz krūmu Juris skraidelēja, lai pamielotos ar tumši violetajām ogām.
Sporta spēles lēnām ieņēma beigu stadiju, bet Jura kompānija nedomāja beigt spēlēt paslēpes. Un tieši šajā brīdī, Juris ieraudzīja, ka iemīļotajai spēlei pievienojās Renārs, tādejādi viņš arī sāka vadīt. Visi paslēpās savās labākajās vietās, Juris izvēlējās viskuplāko aroniju krūmu un gaidīja brīdi, kad varēs iekabināt Renāram un revanšēties par 60 metros izdarīto pāri darījumu. Viņa vieta bija ideāla, no šī spota varēja pārredzēt katru Renāra kustību un līdz stabam, pie kura "jāpiesit", bija tikai kādi 35 metri, vienīgi pa ceļam vajadzēja pārlekt pāri divām skatītāju soliņu rindām. Renārs citu pēc cita atrada un "piesita" pie staba, izbļaujot katra nelaimīgā vārdus. Juris juta, ka tagad būs viņa izgājiens, lai piesistos. Viss bija ideāli, Renārs bija ar muguru pret Jurčika krūmu, tāpēc viņš izmantoja izdevību un izšāvās no sava slēpņa kā bulta pretī savai uzvarai. Renāram atlika tikai noskatīties uz Jura drošo soli un mēģināt viņu panākt, bet velti, jo Renārs tikko bija izskrējis 300 metrus un duhas plaušās vairs nebija. Juris jau bija noskrējis kādus 15-20 metrus un pietuvojās soliņu rindām. Atspēriens - ideāls, lēciens - vismaz 2 metri, kuņģis protestē un liek Jurim nopirkāties, izrādot nepatiku pret šādu pavērsienu, pirms otrā lēciena, Juris nepaklausīja savu iekšējo balsi un spēra savu mūža svarīgāko soli pretī uzvarai. Juris atsperoties sajuta smaku, kas neliecināja ne par ko labu un piezemējoties, pēkšņi viņu pārņēma viegluma sajūta. Pārsteigumā apstājies, viņš saprata kas ir noticis, plikās kājas, kas bija tērptas īsajos sporta šortos, bija nodirstas līdz pat potītēm. Pirmais, ko viņš dzirdēja bija Renāra smiekli.
Nākamajā pirmdienā, skolas "līnijā" viņš saņēma atzinības rakstu no sporta skolotājas, direktora un deva šim nedēļas sākumam nebijušu smieklu devu.


Vispār, es, Dainis Skapis, ļoti gribu piedalīties Valmieras Maratonā, kas notiks šo svētdien - 27. septembrī, lai noskrietu 21km garo distanci, bet rādās, ka šis pasākums man ies secen šogad, jau pieminēto ceļa saišu dēļ.

Es gribētu no sākuma aiziet uz saimniecības ēku, paņemt cirvi, atnākt atpakaļ, gūglē atrast mozilla firefox radītāja vārdu, paņemt mašīnas atslēgas, aizbraukt pie viņa uz mājām, pieklauvēt pāris reizes ar cirvi pa viņa guļamistabas logiem, piecelt viņu, sasiet, atvest pie sevis uz mājām, un pielikt pie darba pie mana PC, lai raksta pa jaunu visu to, ko es biju šeit uzrakstījis, pirms jobani labais FIREFOX nahuj nebija uzkāries. Nu labi, pirms aizvilkšanas viņu ārā no mājas, es no sirds atvainotos viņa sievai un bērniem. Un tad atspārdītu viņu suni. Es laikam sākšu dzīvi no sākuma, jo mans pirmais bloga ieraksts cieta fiasko.
 /delete life
 /new life
-Kas es esmu?
*back to life*
Lieta tāda, ka katram no mums patīk, ka mūs kaut kur gaida un priecājas par to, ka atnāksim ciemos. Pat, ja mums nav nevienas tādas dzīvas būtnes, mums paliek portāļuks draugiņiem.lv, kura administrācija tā vien izlaizīs katram reģistrētajam lietotājam dibentiņu, lai viņš ik mēnesi pasūta statistiku un kādu reizi albūmiņuku. Oranžais portāls ir, pārsvarā visu, tajā reģistrēto cilvēku neatņemamā dzīves sastāvdaļa. Ja es skaitītu, cik pa dienu es tur redzu ūberprātus un tādu pašu indivīdu kopijas, es jau sen būtu dabūjis grādu augstākajā matemātikā. Ok, regular everyday normal guy/girl apraksts - melnbalta bilde, pirkstu kombinācija (pīsiņš vai rokiņš), fonā tualetes sienas flīzes, uz sejas saulesbrilles (tipa spoža gaisma) (vēl labāk ir, tad, kad iepozē pie Ziemassvētku eglītes saulenēs uz acīm, pizdata vienkārši), stāja ar līku muguru it kā slimotu ar osteohondrozi, un tupa grimase kura tā vien bļauj ārā: es te biškucīt iepozēšu, lai saliktu albūmiņā 2351 (vienādu) bilžuku. Galvenais, ka tādu duraku bildes neviens cits kā viņu pašu viltus profili nemaz nekomentē. Ok, es tomēr novērsīšos nedaudz no bilžu tēmas, jo aktuālāki man šķiet teksti zem profiliem, tipa kur jābūt rakstītai dzīvesvietai. Iepazīstināšu jūs ar savu ļoti pieticīgo kolekciju.
1) 8. martā es arī tā apsveikšu savu māti un vecmammu: "Wanna nuts?"

2) Protams, to visi saprastu, ja nebūtu tev radinieks WnK Lohs. Nez ko tas WnK Lohs radinieks viņam izdarīja, nozaga mopēdu un pārdeva šrotā?

3) Ja dzīvesvieta ir "120ls par gultni", tad tas noteikti nav normāli. Ar draugiem nākamvasar brauksim velotūrē Ainaži - 120ls par gultni
4)He, he +


5)Pie snabi nekrasi pie santima netiksi!

6) Čalis noteikti to uzrakstīja pēc 0,3l Pivķa iztukšošanas, lai nahuj vecomāte nelamā

7) THIS IS OGGGREE!!! P.S. kurš skaitīs?

8) Es Esītī pamodos, No rītiņa agrumā, Pilna mute parādos, Uz sienasskuni pārcēlos. Wiss tur ir labāk, pat trauki nav jāmazgā un dirsa nav jāskalo!

9) Kuram pieder stabu patents??? Nafig viņi izdomāti???

10) Dirsa smaida, tagad Dievam var iedot buču :*

11) Saprati, Salavecīt?

12)8. martā pazuda, vēl joprojām nav atguvusies pēc sveicieniem!

Daži nebija no dr.lv, bet no skaipa, bet īstenībā būtību nemaina :)
P.S. Nebrauc ar ragavām, brauc uz dirsas.

Un zem arī!