links
« previous entry | next entry »
23., Sep.2009 | 07:22 pm
Nez kādas man celim ir saites - kovalentās polārās vai dipolārās? Vienu es zinu droši - apkārt tām visām ir elastīgā saite un pārējās ir sastieptas.
Fonā skan: Selda - Use your head
Tikmēr Dainis jums pastāstīs kādu stāstu.
Bija rudens pēcpusdiena, ne īpaši silta, ar diezgan pretīgu vēju. Juris nojauta, ka šodien hepī endings dienas beigās nesekos. Skolas stadionā notika spartakiāde mazajām klasēm. Visi bija aizņemti ar savām disciplīnām, bet starp tām, protams, spēlēja paslēpes pie vingrošanas rīkiem un aroniju krūmos, kuri auga apkārt stadiona skrejceļam. Jurčiks, kā jau "sunīšu","gurķu","aklo vistiņu" un "tuk, tuk par sevi" spēļu speciālists bija paslēpies krūmos un tikmēr ēda sulīgās aronijas, kuru sula uz īsu brīdi remdēja jūtamās slāpes kaklā un mutes dobumā. Viņš bija jau izskrējis 60m distanci, bet, diemžēl, zaudējot 4. klases visu atzītajam varonim Renāram, atmeta ar roku sportam un pievērsās "tuk, tuk par sevi" spēlei ar klasesbiedriem. No krūma uz krūmu Juris skraidelēja, lai pamielotos ar tumši violetajām ogām.
Sporta spēles lēnām ieņēma beigu stadiju, bet Jura kompānija nedomāja beigt spēlēt paslēpes. Un tieši šajā brīdī, Juris ieraudzīja, ka iemīļotajai spēlei pievienojās Renārs, tādejādi viņš arī sāka vadīt. Visi paslēpās savās labākajās vietās, Juris izvēlējās viskuplāko aroniju krūmu un gaidīja brīdi, kad varēs iekabināt Renāram un revanšēties par 60 metros izdarīto pāri darījumu. Viņa vieta bija ideāla, no šī spota varēja pārredzēt katru Renāra kustību un līdz stabam, pie kura "jāpiesit", bija tikai kādi 35 metri, vienīgi pa ceļam vajadzēja pārlekt pāri divām skatītāju soliņu rindām. Renārs citu pēc cita atrada un "piesita" pie staba, izbļaujot katra nelaimīgā vārdus. Juris juta, ka tagad būs viņa izgājiens, lai piesistos. Viss bija ideāli, Renārs bija ar muguru pret Jurčika krūmu, tāpēc viņš izmantoja izdevību un izšāvās no sava slēpņa kā bulta pretī savai uzvarai. Renāram atlika tikai noskatīties uz Jura drošo soli un mēģināt viņu panākt, bet velti, jo Renārs tikko bija izskrējis 300 metrus un duhas plaušās vairs nebija. Juris jau bija noskrējis kādus 15-20 metrus un pietuvojās soliņu rindām. Atspēriens - ideāls, lēciens - vismaz 2 metri, kuņģis protestē un liek Jurim nopirkāties, izrādot nepatiku pret šādu pavērsienu, pirms otrā lēciena, Juris nepaklausīja savu iekšējo balsi un spēra savu mūža svarīgāko soli pretī uzvarai. Juris atsperoties sajuta smaku, kas neliecināja ne par ko labu un piezemējoties, pēkšņi viņu pārņēma viegluma sajūta. Pārsteigumā apstājies, viņš saprata kas ir noticis, plikās kājas, kas bija tērptas īsajos sporta šortos, bija nodirstas līdz pat potītēm. Pirmais, ko viņš dzirdēja bija Renāra smiekli.
Nākamajā pirmdienā, skolas "līnijā" viņš saņēma atzinības rakstu no sporta skolotājas, direktora un deva šim nedēļas sākumam nebijušu smieklu devu.
Vispār, es, Dainis Skapis, ļoti gribu piedalīties Valmieras Maratonā, kas notiks šo svētdien - 27. septembrī, lai noskrietu 21km garo distanci, bet rādās, ka šis pasākums man ies secen šogad, jau pieminēto ceļa saišu dēļ.
Fonā skan: Selda - Use your head
Tikmēr Dainis jums pastāstīs kādu stāstu.
Bija rudens pēcpusdiena, ne īpaši silta, ar diezgan pretīgu vēju. Juris nojauta, ka šodien hepī endings dienas beigās nesekos. Skolas stadionā notika spartakiāde mazajām klasēm. Visi bija aizņemti ar savām disciplīnām, bet starp tām, protams, spēlēja paslēpes pie vingrošanas rīkiem un aroniju krūmos, kuri auga apkārt stadiona skrejceļam. Jurčiks, kā jau "sunīšu","gurķu","aklo vistiņu" un "tuk, tuk par sevi" spēļu speciālists bija paslēpies krūmos un tikmēr ēda sulīgās aronijas, kuru sula uz īsu brīdi remdēja jūtamās slāpes kaklā un mutes dobumā. Viņš bija jau izskrējis 60m distanci, bet, diemžēl, zaudējot 4. klases visu atzītajam varonim Renāram, atmeta ar roku sportam un pievērsās "tuk, tuk par sevi" spēlei ar klasesbiedriem. No krūma uz krūmu Juris skraidelēja, lai pamielotos ar tumši violetajām ogām.
Sporta spēles lēnām ieņēma beigu stadiju, bet Jura kompānija nedomāja beigt spēlēt paslēpes. Un tieši šajā brīdī, Juris ieraudzīja, ka iemīļotajai spēlei pievienojās Renārs, tādejādi viņš arī sāka vadīt. Visi paslēpās savās labākajās vietās, Juris izvēlējās viskuplāko aroniju krūmu un gaidīja brīdi, kad varēs iekabināt Renāram un revanšēties par 60 metros izdarīto pāri darījumu. Viņa vieta bija ideāla, no šī spota varēja pārredzēt katru Renāra kustību un līdz stabam, pie kura "jāpiesit", bija tikai kādi 35 metri, vienīgi pa ceļam vajadzēja pārlekt pāri divām skatītāju soliņu rindām. Renārs citu pēc cita atrada un "piesita" pie staba, izbļaujot katra nelaimīgā vārdus. Juris juta, ka tagad būs viņa izgājiens, lai piesistos. Viss bija ideāli, Renārs bija ar muguru pret Jurčika krūmu, tāpēc viņš izmantoja izdevību un izšāvās no sava slēpņa kā bulta pretī savai uzvarai. Renāram atlika tikai noskatīties uz Jura drošo soli un mēģināt viņu panākt, bet velti, jo Renārs tikko bija izskrējis 300 metrus un duhas plaušās vairs nebija. Juris jau bija noskrējis kādus 15-20 metrus un pietuvojās soliņu rindām. Atspēriens - ideāls, lēciens - vismaz 2 metri, kuņģis protestē un liek Jurim nopirkāties, izrādot nepatiku pret šādu pavērsienu, pirms otrā lēciena, Juris nepaklausīja savu iekšējo balsi un spēra savu mūža svarīgāko soli pretī uzvarai. Juris atsperoties sajuta smaku, kas neliecināja ne par ko labu un piezemējoties, pēkšņi viņu pārņēma viegluma sajūta. Pārsteigumā apstājies, viņš saprata kas ir noticis, plikās kājas, kas bija tērptas īsajos sporta šortos, bija nodirstas līdz pat potītēm. Pirmais, ko viņš dzirdēja bija Renāra smiekli.
Nākamajā pirmdienā, skolas "līnijā" viņš saņēma atzinības rakstu no sporta skolotājas, direktora un deva šim nedēļas sākumam nebijušu smieklu devu.
Vispār, es, Dainis Skapis, ļoti gribu piedalīties Valmieras Maratonā, kas notiks šo svētdien - 27. septembrī, lai noskrietu 21km garo distanci, bet rādās, ka šis pasākums man ies secen šogad, jau pieminēto ceļa saišu dēļ.