Robeža
« previous entry | next entry »
19., Okt.2009 | 11:25 pm
Fonā skan: Nātre - Es iemīlējos tavā draudzenē.
Pasaule ir robežu pilna. Katrs ierobežojums ir kā aploks. Šādi aploki mūs sagaida it visur, kur mēs ejam un ierodamies.
No rīta pamostoties, es jutos izslāpis, it kā kāds būtu izspiedis no manis visu šķidrumu. Es jutu, ka manā dzīvē kaut kā ļoti pietrūkst. "Izturēšu šo dienu un atgriezīšos!" apsolīju sev un sāku ģērbties. Uzvilku savas pusgarās zeķes, kuras glabājās nelielā skapītī pie radiatora, tālāk sekoja melnās bikses, citas krāsas biksēs darbā ierasties bija aizliegts. Līdz viduklim apģērbies, es devos uz vannas istabu, kur mani sagaidīja elektriskais skuveklis un zobu birste. Noskuvos tieši pēc, iepriekš iezīmētām, kontūrām. Uz zobu birstes izspiedu pastu tieši birstes sariņu garumā, un pēc pāris minūtēm darbs vannas istabā bija pabeigts. Nonācis virtuvē es ielēju tējkannā tieši 300 mililitrus ūdens un uzliku to vārīties. Kamēr tējkanna darīja savu darbu, es apģērbos līdz galam un paskatoties spogulī, vēlreiz noteicu sev: "Tikai šo dienu, saņemies!" Pēc brokastu maltītes, kas sastāvēja no četrām maizes šķēlēm, trīs milimetru biezām siera plāksnītēm un kafijas krūzes, es paņēmu savus piederumus un aizvēru dzīvokļa durvis no āras. Iekāpu liftā un nobraucu no devītā līdz pirmajam stāva. Braucu uz darbu ar ātrumu deviņdesmit kilometri stundā, ne reizi nepārkāpjot noteikumus (apdz. vietās, protams, uz 50km/h).
Birojā sasveicinājos ar visiem kolēģiem. Apsēdos pretim savam septiņpadsmit collu monitoram un samierinājos, ka šādā stāvoklī būs jāpavada visa diena. Visu šīs dienas laiku pavadīju sarunās ar ķīniešu klientiem caur internetu, beigās vienojos par darījumu. Viņi uz latviju sūtīs 130 elektriskās lāpstas, es pretī 4499,49 LS, kuri pa ceļam uz Ķīnu pārvērtīsies par 133449,49 juaņiem. Tādu darījumu dēļ, es nosēdēju savā četru kvadrātmetru stūrī veselas astoņas stundas. Pēc darba devos mājup, pa ceļam iebraucot lielveikalā, tur nopirku produktus brokastīm un jaunu pannu. Atkal šoseja, atkal deviņdesmit kilometri stundā. Atkal slāpst.
Uzbraucis ar liftu uz devīto stāvu, iegāju virtuvē un sāku gatavot vakariņas. Pēc maltītes es nolēmu neiet dušā, bet uzreiz doties gulēt, jo šausmīgi slāpa. Apķēris spilvenu, es aizmigu.
Beidzot jutos brīvs. Savas pusgarās zeķes aizvietoju ar garajām, melnās bikses nometu malā un uzvilku citas, varavīksnes krāsā. Savā milzīgajā dzīvoklī tomēr atradu vannas istabu, kur stāvēja maza birstīte un neiedomājami liela tūba zobu pastas, es izspiedu visu tūbiņu uz mazās zobu birstītes, želejveidīgā viela atradās visur - uz grīdas, palodzes, izlietnē un vannā. Virtuvē es tējkannā ielēju tik daudz ūdens, ka knapi to varēju panest. Apēdis brokastis, kas sastāvēja no pārdabiski liela maizes klaipa, milzīga siera bluķa un lielas sviesta cibas, kā arī tējkannā uzvārītās kafijas, es izlidoju ārā pa virtuves logu līdz savai mašīnai. Agrāk domāju, ka gaismas ātrums ir ātrākais, kas vien uz pasaules var būt, bet es kļūdījos, jo šoreiz ātrāks biju es. Ierados darbā ātrāk par saviem biroja kolēģiem, tāpēc sasveicinājos un sarokojos ar visiem saviem klientiem no Ķīnas caur savu bezgalīgi lielo monitoru.
Ir rīts. Iekšā jūtama pilnības sajūta. Šodien ir svētdiena, tāpēc nesteidzos celties. Pēc pāris minūtēm saņemos un izkāpju no gultas. Uzgāju uz balkona un redzēju, kā izskatās Mārupes rīts. "Robeža, tas ir jēdziens, kuru cilvēki ir pieņēmuši par savu dzīves sastāvdaļu," nomurmināju sev zem ūsām. Vidukļa augšdaļu pārliecu pāri balkona margai un atspēros.
Pasaule ir robežu pilna. Katrs ierobežojums ir kā aploks. Šādi aploki mūs sagaida it visur, kur mēs ejam un ierodamies.
No rīta pamostoties, es jutos izslāpis, it kā kāds būtu izspiedis no manis visu šķidrumu. Es jutu, ka manā dzīvē kaut kā ļoti pietrūkst. "Izturēšu šo dienu un atgriezīšos!" apsolīju sev un sāku ģērbties. Uzvilku savas pusgarās zeķes, kuras glabājās nelielā skapītī pie radiatora, tālāk sekoja melnās bikses, citas krāsas biksēs darbā ierasties bija aizliegts. Līdz viduklim apģērbies, es devos uz vannas istabu, kur mani sagaidīja elektriskais skuveklis un zobu birste. Noskuvos tieši pēc, iepriekš iezīmētām, kontūrām. Uz zobu birstes izspiedu pastu tieši birstes sariņu garumā, un pēc pāris minūtēm darbs vannas istabā bija pabeigts. Nonācis virtuvē es ielēju tējkannā tieši 300 mililitrus ūdens un uzliku to vārīties. Kamēr tējkanna darīja savu darbu, es apģērbos līdz galam un paskatoties spogulī, vēlreiz noteicu sev: "Tikai šo dienu, saņemies!" Pēc brokastu maltītes, kas sastāvēja no četrām maizes šķēlēm, trīs milimetru biezām siera plāksnītēm un kafijas krūzes, es paņēmu savus piederumus un aizvēru dzīvokļa durvis no āras. Iekāpu liftā un nobraucu no devītā līdz pirmajam stāva. Braucu uz darbu ar ātrumu deviņdesmit kilometri stundā, ne reizi nepārkāpjot noteikumus (apdz. vietās, protams, uz 50km/h).
Birojā sasveicinājos ar visiem kolēģiem. Apsēdos pretim savam septiņpadsmit collu monitoram un samierinājos, ka šādā stāvoklī būs jāpavada visa diena. Visu šīs dienas laiku pavadīju sarunās ar ķīniešu klientiem caur internetu, beigās vienojos par darījumu. Viņi uz latviju sūtīs 130 elektriskās lāpstas, es pretī 4499,49 LS, kuri pa ceļam uz Ķīnu pārvērtīsies par 133449,49 juaņiem. Tādu darījumu dēļ, es nosēdēju savā četru kvadrātmetru stūrī veselas astoņas stundas. Pēc darba devos mājup, pa ceļam iebraucot lielveikalā, tur nopirku produktus brokastīm un jaunu pannu. Atkal šoseja, atkal deviņdesmit kilometri stundā. Atkal slāpst.
Uzbraucis ar liftu uz devīto stāvu, iegāju virtuvē un sāku gatavot vakariņas. Pēc maltītes es nolēmu neiet dušā, bet uzreiz doties gulēt, jo šausmīgi slāpa. Apķēris spilvenu, es aizmigu.
Beidzot jutos brīvs. Savas pusgarās zeķes aizvietoju ar garajām, melnās bikses nometu malā un uzvilku citas, varavīksnes krāsā. Savā milzīgajā dzīvoklī tomēr atradu vannas istabu, kur stāvēja maza birstīte un neiedomājami liela tūba zobu pastas, es izspiedu visu tūbiņu uz mazās zobu birstītes, želejveidīgā viela atradās visur - uz grīdas, palodzes, izlietnē un vannā. Virtuvē es tējkannā ielēju tik daudz ūdens, ka knapi to varēju panest. Apēdis brokastis, kas sastāvēja no pārdabiski liela maizes klaipa, milzīga siera bluķa un lielas sviesta cibas, kā arī tējkannā uzvārītās kafijas, es izlidoju ārā pa virtuves logu līdz savai mašīnai. Agrāk domāju, ka gaismas ātrums ir ātrākais, kas vien uz pasaules var būt, bet es kļūdījos, jo šoreiz ātrāks biju es. Ierados darbā ātrāk par saviem biroja kolēģiem, tāpēc sasveicinājos un sarokojos ar visiem saviem klientiem no Ķīnas caur savu bezgalīgi lielo monitoru.
Ir rīts. Iekšā jūtama pilnības sajūta. Šodien ir svētdiena, tāpēc nesteidzos celties. Pēc pāris minūtēm saņemos un izkāpju no gultas. Uzgāju uz balkona un redzēju, kā izskatās Mārupes rīts. "Robeža, tas ir jēdziens, kuru cilvēki ir pieņēmuši par savu dzīves sastāvdaļu," nomurmināju sev zem ūsām. Vidukļa augšdaļu pārliecu pāri balkona margai un atspēros.