Sen nav bijis apdeits par apzinātās sapņošanas projektu. Lasu Laberge, vingrinājumus īsti nepildu (izņemot sapņu žurnālu un fragmentāru apziņas stāvokļa izčekošanu), domāju pamazām pildīt pēc visas grāmatas izlasīšanas. Vienu brīdi bija baigais uzrāviens, kad nedēļu no vietas gandrīz katru nakti bija apzinātie sapņi, pārsvarā gan ļoti īsi. Pēc tam iestājās tāda kā pauze (daļēji to var skaidrot ar to, ka nesanāk gulēšanai veltīt vēlamās 8-9 un vairāk stundas).
Bet šorīt bija reāls aplauziens! Redzēju ilgu sapni par satori autoru nometni, resp., nevis to, kurā es biju, bet tipa nākamo. Vienā brīdī biju aizklīdusi prom no pārējiem pastaigāt pa apkārtni un attapos kāpjam lejā pa ļoti stāvām kāpnēm ar mazītiņiem pakāpieniem, kas vilkās teju bezgalīgi. Bija bail noripot lejā. Šai mirklī man ienāca prātā - hmm, šis ir mans dreamsign (jo citos sapņos, ko esmu piefiksējusi, man regulāri parādās ļoti stāvas, gandrīz vertikālas nogāzes, pa kurām jākāpj augšā / lejā, un ir bail nokrist). Izdarīju klasisku pārbaudi - nopētīju savas rokas. Parasti sapņos rokas izskatās kaut kā jocīgi, un tas ir viens no populārākajiem paņēmieniem, kā pārbaudīt, vai esi nomodā. Bet šoreiz sapnī manas rokas izskatījās pilnīgi normāli! (Nu, vai vismaz tā likās.) Ak, smadzenes, cik jūs esat trikī, vislaik izdomājat jaunus veidus, kā mani apčakarēt. Man ienāca prātā, ka varbūt jāizdara vēl kāda no klasiskajām pārbaudēm, piem., jāpalecas, bet attiecīgajā situācijā palēkties bija bail, tāpēc vienkārši pieņēmu - nu, ja jau roku pārbaude liecina par nomodu, tad gan jau tā arī ir.
Sapnis noslēdzās ar to, ka nometnē ienesās busiņš ar sprāgstvielām un kāds iekliedzās: "Šī ir Parīze!" Sākās sprādzieni un mēs visi metāmies guļus gar zemi. Nu lūk, ja manas smadzenes nebūtu mani tā apmānījušas, šis terorakts pret latviešu liberālo kultūras inteliģenci nebūtu noticis.

Sestdienas rītā bija apzinātais sapnis. Biju Ķengaraga dzīvokļa vidējā istabā. Sākumā, kad sapratu, ka esmu sapnī, kļuvu ļoti eksaited, un sapnis sāka plūst prom, uz mirkli pilnīgi izzuda bilde, bet tad izmantoju LaBerge metodi un sāku strauji berzēt rokas, un tad attēls atgriezās. Jutos, kā atradusi durvis uz Nārniju. Viss bija ļoti detalizēts un īsts, tikai ar jokainībām, no kurām smieklīgākā bija grāmatu muguriņas, kas mainījās uzreiz pēc tam, kad biju izlasījusi nosaukumu (nosaukumi bija diezgan random vārdu salikumi - vai par sapņiem atbildīgās smadzeņu daļas tā uztver grāmatas, kā bla bla bla, kas visu laiku mainās?). Gribēju pamēģināt telekinēzi, un tas arī izdevās. Sākumā gribēju pakustināt televizoru, bet tas diez kā nepadevās, tad nolēmu pamēģināt sākumā ar mazākiem priekšmetiem, kā šķēres, un tas sanāca. Tad ķēros pie aizvien lielākiem (kas kaut kā organiski uzradās, it kā es būtu Harija Potera Vajadzību istabā). Priekšmeti gan visu laiku slīdēja zemē, bet viņus viegli varēju atkal uzšūpot augšā. Tad sāka zvanīt mans stulbais modinātājs. Pamodos ļoti laimīga.

UPD. Aizmirsu vēl vienu detaļu - pa vidu man zvanīja I., un es pacēlu klausuli, vienkārši, lai dzirdētu, ko "viņš" man grib teikt. "Viņš" tikai gribēja zināt, kur es esmu, un pateikt, ka mīl. Nestāstīju, ar ko nodarbojos, jo sapratu, ka tas nav īstais I., un gribēju atgriezties pie priekšmetu lidināšanas. Bet tā ir viena no foršajām lietām apzinātajos sapņos, ka turpina uzrasties viss kaut kas random un negaidīts, arī tad, ja tu it kā visu daudzmaz kontrolē.

Interesējos par t. s. "apzināto sapņošanu" jeb lucid dreaming, tāpēc pēdējās 3 naktis cenšos pierakstīt sapņus. Pagaidām secinājumi ir tādi, ka arī sapņos mani pārsvarā nodarbina ļoti basic, patērnieciskas intereses - piem., meklēju vietu, kur naktī var paēst un caur dažādiem sarežģījumiem mēģinu iegādāties konfektes "Migle"; šonakt savukārt viss grozījās ap to, kā bez maksas vai pēc iespējas lētāk iedzert.

Savā ziņā interesantāki ir nakts pirmās puses sapņi, kuros (vismaz pēc līdzšinējiem novērojumiem) nedarbojos ne "es", ne "citi cilvēki", drīzāk notiek kaut kādu abstraktu problēmu risināšana. Teiksim, ir pilsētas karte, pa kuru tiek rēķināts maršruts milzu lodei un tiek mēģināts saprast, kāpēc lode dodas tieši tur, kur tā dodas. To dara tāda kā fona balss / balsis, kuras man pat nešķiet manējās. Pirmajā naktī, kad no līdzīga sapņa pamodos, tai brīdī pusaizmigusi padomāju - "kā es varu apzināties, ka es sapņoju, ja manis šeit vispār nav"