Sen nav bijis apdeits par apzinātās sapņošanas projektu. Lasu Laberge, vingrinājumus īsti nepildu (izņemot sapņu žurnālu un fragmentāru apziņas stāvokļa izčekošanu), domāju pamazām pildīt pēc visas grāmatas izlasīšanas. Vienu brīdi bija baigais uzrāviens, kad nedēļu no vietas gandrīz katru nakti bija apzinātie sapņi, pārsvarā gan ļoti īsi. Pēc tam iestājās tāda kā pauze (daļēji to var skaidrot ar to, ka nesanāk gulēšanai veltīt vēlamās 8-9 un vairāk stundas).
Bet šorīt bija reāls aplauziens! Redzēju ilgu sapni par satori autoru nometni, resp., nevis to, kurā es biju, bet tipa nākamo. Vienā brīdī biju aizklīdusi prom no pārējiem pastaigāt pa apkārtni un attapos kāpjam lejā pa ļoti stāvām kāpnēm ar mazītiņiem pakāpieniem, kas vilkās teju bezgalīgi. Bija bail noripot lejā. Šai mirklī man ienāca prātā - hmm, šis ir mans dreamsign (jo citos sapņos, ko esmu piefiksējusi, man regulāri parādās ļoti stāvas, gandrīz vertikālas nogāzes, pa kurām jākāpj augšā / lejā, un ir bail nokrist). Izdarīju klasisku pārbaudi - nopētīju savas rokas. Parasti sapņos rokas izskatās kaut kā jocīgi, un tas ir viens no populārākajiem paņēmieniem, kā pārbaudīt, vai esi nomodā. Bet šoreiz sapnī manas rokas izskatījās pilnīgi normāli! (Nu, vai vismaz tā likās.) Ak, smadzenes, cik jūs esat trikī, vislaik izdomājat jaunus veidus, kā mani apčakarēt. Man ienāca prātā, ka varbūt jāizdara vēl kāda no klasiskajām pārbaudēm, piem., jāpalecas, bet attiecīgajā situācijā palēkties bija bail, tāpēc vienkārši pieņēmu - nu, ja jau roku pārbaude liecina par nomodu, tad gan jau tā arī ir.
Sapnis noslēdzās ar to, ka nometnē ienesās busiņš ar sprāgstvielām un kāds iekliedzās: "Šī ir Parīze!" Sākās sprādzieni un mēs visi metāmies guļus gar zemi. Nu lūk, ja manas smadzenes nebūtu mani tā apmānījušas, šis terorakts pret latviešu liberālo kultūras inteliģenci nebūtu noticis.