Spānijas spilgtākie mirkļi:

Klīšana vakarā pa Barselonas Gotisko kvartālu, pasēdēšana bārā, spēlējot filmu minēšanas spēli. Pēc tam pie jūras iegādājāmies vēl pa aliņam no nelicenzētā ielu tirgotāja, kurš dzērienus slēpa renstelē (vēlāk redzējām, kā prece tiek arī aprakta arī pludmales smiltīs).

Gaudi arhitektūra, īpaši episkā La Sagrada Familia katedrāle – kāpēc nav vairāk tādu ēku?! (jo viņas laikam ir ļoti dārgas).

Jūrmala, kurā atklājās, ka esmu aizmirsusi mājās peldkostīma apakšdaļu, par ko sarīkoju nelielu paššaustīšanas drāmu – bet, tā kā tāpat biju gribējusi aiziet uz nūdistu pludmali, tad tas ātri atrisinājās. Nūdistu pludmale bija mazāka, nekā iztēlojos, un likās, ka lielākā daļa publikas ir dažādu vecumu geji – sieviešu pamaz, vēl jo mazāk tādu, kas pilnīgi plikas (pāris kopā ar saviem džekiem). Lielāks šķērslis par aizmirstajām apakšiksēm izrādījās grandiozie viļņi, kas man bija par traku (I. patika).

Frederic Mares muzejs – plašs muzejs četros stāvos, kura kolekciju no nulles savas dzīves laikā apkopojis Frederiks Maress, skulptors, fanātisks kolekcionārs un (kā baumo) kleptomāns, kurš vācis pilnīgi visu pēc kārtas. Divi stāvi skupltūru, kurus apskatot izdomājām visādas smieklīgas mēmes, bet visiespaidīgākā tomēr bija viņa kolekcija no dažādiem ikdienas priekšmetiem (pārsvarā 19. gs. – 20. gs. sākums) – piem., milzīga istaba, kas veltīta ārprātīga paskata pīpēm un citiem smēķēšanas aksesuāriem, spieķi, rotaslietas, brilles, trauki utt. Rotaļlietas ar miniatūriem papīra teātrīšiem vēl atsevišķā stāvā. Miljardiem mazītiņo fotogrāfiju pat īsti nepieķērāmies (tikai piefiksējām, ka ir arī porno). Vēl viens pluss – visu drīkstēja fočēt.

Pēc nakts autobusa ierašanās Madridē ap puspieciem no rīta, kas sniedza mums iespēju iepazīt pilsētas netīro pavēderedi. Čurājoši, vemjoši, kakājoši cilvēki, ielas nolaistītas ar urīnu (protams, es iekāpu!) un nomētātas ar atkritumiem. Publiskās tualetes nevienas, pirmās kafenes atveras ap astoņiem, čekins viesnīcā ap divpadsmitiem, drausmīgi nāk miegs. Vārdusakot, elle. (Pa dienu pilsēta, protams, izskatās daudz civilizētāk, bet tāpat uztrāpījāmies uz resna vīrieša (vidusmēra pilsonis, nekāds ne bomzis), kurš uz šauras vecpilsētas ieliņas gaišā dienas laikā apčurāja automašīnu – pie viena apšļakstot arī mūs.)

Toties vakarā patīkama pastaiga pa Madrides bāriem, tostarp labs flamenko džeza koncis.

Viens no galvenajiem hailaitiem – Hieronīma Boša piecsimtgades izstāde Prado muzejā, kurā pavadījām ap trim stundām (papildus trim, ko pirms tam sabijām pastāvīgajā kolekcijā). Tas bija galvenais iemesls, kāpēc vispār braucām uz Madridi, kas pilnībā sevi attaisnoja. Ļoti tumši, sirreāli un iedvesmojoši, domāšu vēl ilgi. Abi atzinām par vienu no spilgtākajām izstāžu pieredzēm ever.

Atgriešanās ar nakts autobusu Barselonā, kura pretstatā smirdīgajai Madridei mūs sagaidīja ar drīmī siltu, mierīgu Vidusjūru saullēktā. Ok, atkritumi tāpat bija visās malās, bet tik un tā viena no skaistākājām peldēm manā dzīvē.

Vēl: daudz pastaigu pa dažādiem rajoniem gan Barselonā, gan Madridē. Dažādi foto projekti, kā mana balkonu sērija, parkos guļošo cilvēku sērija, Ivara skupltūru sēklinieku sērija, pozēšana pie tūristiem ar pašiņmietiem utt.

Kopsavilkums:

Man jau pirms tam bija sajūta, ka šis būs viens no maniem labākajiem ceļojumiem, un tieši tā arī bija. Varu pati sev paklapēt pa plecu par labu plānošanu un iepriekšēju sagatavošanos. Protams, arī brīnišķīgs ceļabiedrs, kurš līdzsvaro manas trauksmes, pilda intuitīvo funkciju un kopā ar mani pēc negulētas nakts pustukšā metro performē popmūziku.

Mums abiem sācies atvaļinājums. Esam puslīdz iekārtojušies savā jaunajā, foršajā dzīvoklī. Sēžam katrs savā istabā pie kompjiem un nesteidzīgi apdarām darbiņus. Pa logu redzu jumtus, debesis, lietu. Piektdien braucam uz Barselonu.

I. ir uzsēdinājis mani uz 2048. Esmu izspēlējusi līdz 4096 ne vien klasisko ciparu versiju, bet arī doge un cupcakes. And still I crave for more. Mentāli situ sev pa pirkstiem katru reizi, kad adreses joslā ierakstu 2.

Kopš noskatījos "Finding Vivian Maier" (izcila!), atsākusi vajāt fantāzija par pilna laika aukles darbu lol. Pusi karaļvalsts, lai tikai nebūtu jāsēž pie tā smirdīgā datora.
Tuvākajās divās nedēļās spīd laikam 7. pārvākšanās pēdējo 4 gadu laikā. Pagaidām vēl nezinām, uz kurieni.

Par ne tik labo. Biju domājusi, ka man nebūs t. s. otrās grāmatas sindroma, jo uz to brīdi likās, ka tā otrā grāmata ir jau galvā gandrīz gatava un tagad tikai jāturpina uz tā paša uzrāviena. Ha. Neesmu neko pabeigusi (“literatūru”) divus gadus. Visādas galvā esošās otrās grāmatas esmu metusi galvā esošajā miskastē turp un atpakaļ. Visu laiku gribu rakstīt arī tipa blogu(/s), bet pat to nevaru sadūšoties, jo “nav gana labs” (varētu padomāt, ka grāmata nr.1 bija tik nenormāli ģeniāla lol).
Ķecerīga doma – ja es būtu single, es noteikti būtu sadrukājusi vairāk. Bet tas nu tā, nekādas nožēlas šajā ziņā.

Runājot par ritmu. Man tagad iet tik labi, ka skaidrs, ka kaut kad jānāk reāli sūdīgajam posmam. Un ko lai es tagad iesāku ar šo informāciju.

Vakar tramvajā aiz manis brauca maza meitenīte kopā ar savu mammu. Viņas bija nupat bijušas pie ārsta, kur meitenītei vajadzēja atbildēt uz tādiem jautājumiem kā „Kas ir govs?” un „Kas ir cepure?”. Pēc visa spriežot, viņa nebija tikusi galā diez cik spoži un tagad mocījās ar mammas un personīgās sirdsapziņas pārmetumiem. Tad mazā meitenīte teica: „Es drusku centos... bet drusku nē.” Man liekas, šis teikums sasummē visu manu dzīvi.