Spānijas spilgtākie mirkļi:

Klīšana vakarā pa Barselonas Gotisko kvartālu, pasēdēšana bārā, spēlējot filmu minēšanas spēli. Pēc tam pie jūras iegādājāmies vēl pa aliņam no nelicenzētā ielu tirgotāja, kurš dzērienus slēpa renstelē (vēlāk redzējām, kā prece tiek arī aprakta arī pludmales smiltīs).

Gaudi arhitektūra, īpaši episkā La Sagrada Familia katedrāle – kāpēc nav vairāk tādu ēku?! (jo viņas laikam ir ļoti dārgas).

Jūrmala, kurā atklājās, ka esmu aizmirsusi mājās peldkostīma apakšdaļu, par ko sarīkoju nelielu paššaustīšanas drāmu – bet, tā kā tāpat biju gribējusi aiziet uz nūdistu pludmali, tad tas ātri atrisinājās. Nūdistu pludmale bija mazāka, nekā iztēlojos, un likās, ka lielākā daļa publikas ir dažādu vecumu geji – sieviešu pamaz, vēl jo mazāk tādu, kas pilnīgi plikas (pāris kopā ar saviem džekiem). Lielāks šķērslis par aizmirstajām apakšiksēm izrādījās grandiozie viļņi, kas man bija par traku (I. patika).

Frederic Mares muzejs – plašs muzejs četros stāvos, kura kolekciju no nulles savas dzīves laikā apkopojis Frederiks Maress, skulptors, fanātisks kolekcionārs un (kā baumo) kleptomāns, kurš vācis pilnīgi visu pēc kārtas. Divi stāvi skupltūru, kurus apskatot izdomājām visādas smieklīgas mēmes, bet visiespaidīgākā tomēr bija viņa kolekcija no dažādiem ikdienas priekšmetiem (pārsvarā 19. gs. – 20. gs. sākums) – piem., milzīga istaba, kas veltīta ārprātīga paskata pīpēm un citiem smēķēšanas aksesuāriem, spieķi, rotaslietas, brilles, trauki utt. Rotaļlietas ar miniatūriem papīra teātrīšiem vēl atsevišķā stāvā. Miljardiem mazītiņo fotogrāfiju pat īsti nepieķērāmies (tikai piefiksējām, ka ir arī porno). Vēl viens pluss – visu drīkstēja fočēt.

Pēc nakts autobusa ierašanās Madridē ap puspieciem no rīta, kas sniedza mums iespēju iepazīt pilsētas netīro pavēderedi. Čurājoši, vemjoši, kakājoši cilvēki, ielas nolaistītas ar urīnu (protams, es iekāpu!) un nomētātas ar atkritumiem. Publiskās tualetes nevienas, pirmās kafenes atveras ap astoņiem, čekins viesnīcā ap divpadsmitiem, drausmīgi nāk miegs. Vārdusakot, elle. (Pa dienu pilsēta, protams, izskatās daudz civilizētāk, bet tāpat uztrāpījāmies uz resna vīrieša (vidusmēra pilsonis, nekāds ne bomzis), kurš uz šauras vecpilsētas ieliņas gaišā dienas laikā apčurāja automašīnu – pie viena apšļakstot arī mūs.)

Toties vakarā patīkama pastaiga pa Madrides bāriem, tostarp labs flamenko džeza koncis.

Viens no galvenajiem hailaitiem – Hieronīma Boša piecsimtgades izstāde Prado muzejā, kurā pavadījām ap trim stundām (papildus trim, ko pirms tam sabijām pastāvīgajā kolekcijā). Tas bija galvenais iemesls, kāpēc vispār braucām uz Madridi, kas pilnībā sevi attaisnoja. Ļoti tumši, sirreāli un iedvesmojoši, domāšu vēl ilgi. Abi atzinām par vienu no spilgtākajām izstāžu pieredzēm ever.

Atgriešanās ar nakts autobusu Barselonā, kura pretstatā smirdīgajai Madridei mūs sagaidīja ar drīmī siltu, mierīgu Vidusjūru saullēktā. Ok, atkritumi tāpat bija visās malās, bet tik un tā viena no skaistākājām peldēm manā dzīvē.

Vēl: daudz pastaigu pa dažādiem rajoniem gan Barselonā, gan Madridē. Dažādi foto projekti, kā mana balkonu sērija, parkos guļošo cilvēku sērija, Ivara skupltūru sēklinieku sērija, pozēšana pie tūristiem ar pašiņmietiem utt.

Kopsavilkums:

Man jau pirms tam bija sajūta, ka šis būs viens no maniem labākajiem ceļojumiem, un tieši tā arī bija. Varu pati sev paklapēt pa plecu par labu plānošanu un iepriekšēju sagatavošanos. Protams, arī brīnišķīgs ceļabiedrs, kurš līdzsvaro manas trauksmes, pilda intuitīvo funkciju un kopā ar mani pēc negulētas nakts pustukšā metro performē popmūziku.