Es iedevu savējam tieši tādu pašu uzdevumu. Ļoti interesanti, tiešām pilnīgi cits dzejnieks. Varētu teikt, tāds liriskāks, sakārtotāks. Īpaši mani pārsteidza pēkšņais "vēl šaubās maitas" un (vārds "sveita"


Nakts un diena – tās plēn pelēkas,
kā dūmaka veldzēta, klusa un liega.
Rīts vēl no tumsas nav atrāvies,
vakars aiz gaismas vēl nepiedega.

Saule caur miglu kā zelta diegs,
vējš to no debesīm vij un šķetina.
Nakts vēl neatstājas, kluss un liegs
mēness uz lūpām nakti ietinā.

Pelēki sapņi uz rīta sliekšņa,
pelēkas ēnas dienas gaitās.
Starp nakti un gaismu – pasaule ciešā,
vēl elpu turot, vēl šaubās maitas.

Bet brīdis aizplēn – un krāsas plūst,
saule pārplēš šo blāvo kleitu.
Nakts vairs nav diena, diena – nav krūts,
un pasaule atkal laistās sveita.

(Reply to this) (Thread)

tomēr dzejas kvalitāte tomēr tavējam ir labāka

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir maksas versija, pastāv viedoklis, ka tā ģenerē kvalitatīvāku saturu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, man ir Kornēlijas Apšukrūmas MI; tautas versija

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent)

Pajautāju, kura latviešu dzejnieka stils dzejolim atbilst. Lūk, ko atbildēja:
• Ojārs Vācietis bieži izmantoja ekspresīvu valodu, kontrastus starp gaismu un tumsu, kā arī filozofiskas pārdomas par realitāti un tās pārejamību. Viņa dzejā nereti sastopama pelēkuma un nenoteiktības sajūta.
• Klāvs Elsbergs, savukārt, rakstīja eksistenciāli un nereti ar skarbu, ikdienišķu noskaņu, kas tuva šim dzejolim – vienkāršas, bet spēcīgas rindas, kas runā par laika izplūšanu un pelēko kā eksistences būtību.

(Reply to this) (Parent)

šim atskaņas klibo

(Reply to this) (Parent)