man mēdz būt tā brīžos, kad sev nemanot esmu sākusi cilvēkus t.i. tādu baznīcas redzamo, fizisko daļu, nezinu kā to nosaukt, redzēt pirmām kārtām, bet mana divvientulība ar Dievu ir tā kā otrā plānā palikusi. tad ir tā, ka negribas pie viņiem iet, jo tas tur tāds un tas tur šitāds, un tas vēl kāds noteikti par mani to un to domā utt. nu sviesc īsāk sakot. bet nu vajag tā kā paturēt acīs, ka tu(/es) ej pie Dieva, satikt viņu - pirmām kārtām un pāri visam. un tad arī tas pārējais kļūst par fonu un pieklust.