" Katrs, kas izbaudījis tās otras, nelabās dienas - tās ar podagras lēkmēm vai negantām galvas sāpēm, kuras, ieperinājušās aiz acu āboliem, velnišķīgi laupa prieku jebkurai redzes un dzirdes darbībai un vērš to par mokām, vai tās dvēseliska atmiruma dienas, tās sūrās iekšēja tukšuma un izmisuma dienas, kad uz nopostītās un akciju sabiedrību izsūktās zemes cilvēka radītā pasaule un tā saucamā kultūra, likdama vai apvemties, ik uz soļa ņirdz mums pretī savā melīgajā un prastajā gadatirgus balagānu spožumā, koncentrēta un galīgi neizturama kļuvusi mūsu pašu slimajā patībā, - katrs, kas izbaudījis šīs elles moku dienas, ir ļoti apmierināts ar šādām parastām pusrata dienām. (...)
Tas ir jauki, ja cilvēks ir apmierināts, ja tam nekas nesāp, ja tik ciešamas rit pelēcīgās dienas, jo nedz sāpes, nedz prieks neuzdrīkstas izpausties skaļi, ja visi runā čukstus un lodā uz pirkstgaliem. Nelaime diemžēl tikai tā, ka tieši šo apmierinātību es it nemaz nepanesu, ka tā drīz vien kļūst neizturami nīstama un pretīga, un es izmisis meklēju glābiņu citos karstuma grādos, pēc iespējas - prieka, bet vajadzības gadījumā arī sāpju ceļā. Ja es kādu laiku, nejuzdams ne prieku, ne sāpes, esmu pavadījis tā saukto labo dienu remdeni šķērmajā paciešamības gaisotnē, man top tik aukaini sāpīgi un nožēlojami ap manu bērnišķo sirdi, ka es metu savu sarūsējušo pateikšanas dziesmu liru miegainajam apmierinātības dievam viņa apmierinātajā sejā un labāk pacietīšu negantas, svelošas sāpes nekā šo labdabīgo istabas temperatūru. Tādās reizēs manī tūdaļ iedegas mežonīgas ilgas pēc stiprām jūtām, pēc kaut kā nebijuša, niknums uz šo pelēko, seklo, reglamentēto un sterilizēto dzīvi, nevaldāma vēlēšanās satriekt kaut ko drupās, teiksim, kādu universālveikalu vai katedrāli, vai sevi, pastrādāt neprāta pārgalvības, noraut parūkas pārim godātu elku, pāris skolas zeņķiem pagādāt kārotās biļetes uz Hamburgu, pavest mazgadīgu meiteni vai dažiem pilsoniskās kārtības pīlāriem apgriezt galvu otrādi. Jo šo te es tomēr necietu, nīdu un nolādēju dedzīgāk par visu citu - šo apmierinātību, šo veselību, šo omulību, šo civilizēta pilsoņa optimismu, šo treknas, audzelīgas viduvējības, parastuma, vidusmēra kultu."

H.Hese, Stepes vilks.

.