Tikmēr met ceļakāju,
Kamēr sanācis
Ceļa četrrāps.

- Vācietis

I miss you like a retard misses the point .

Tās pat nav sāpes.
Tās ir skumjas.

Manā kuņģī ņaud kaķēns
Klusi un žēlabaini.
Dienu raud, nakti raud
Un skrāpējas.

Īpaši rudeņos,
Slapjos un apnicīgos,
Man jānes ir pašam sevi
Un vēl piedevām
Apbēdināts un apvainots
Kaķēns.

Es jau varētu samierināties ar pasauli,
Bet zvērēns nevar.

Ja tās būtu sāpes!
Bet tās ir skumjas.

/Skujenieks/

It's always funny until someone gets hurt. Then it's just hilarious.

... kā teica mana neglītā tante Gledisa, izskats nav galvenais.

" Katrs, kas izbaudījis tās otras, nelabās dienas - tās ar podagras lēkmēm vai negantām galvas sāpēm, kuras, ieperinājušās aiz acu āboliem, velnišķīgi laupa prieku jebkurai redzes un dzirdes darbībai un vērš to par mokām, vai tās dvēseliska atmiruma dienas, tās sūrās iekšēja tukšuma un izmisuma dienas, kad uz nopostītās un akciju sabiedrību izsūktās zemes cilvēka radītā pasaule un tā saucamā kultūra, likdama vai apvemties, ik uz soļa ņirdz mums pretī savā melīgajā un prastajā gadatirgus balagānu spožumā, koncentrēta un galīgi neizturama kļuvusi mūsu pašu slimajā patībā, - katrs, kas izbaudījis šīs elles moku dienas, ir ļoti apmierināts ar šādām parastām pusrata dienām. (...)
Tas ir jauki, ja cilvēks ir apmierināts, ja tam nekas nesāp, ja tik ciešamas rit pelēcīgās dienas, jo nedz sāpes, nedz prieks neuzdrīkstas izpausties skaļi, ja visi runā čukstus un lodā uz pirkstgaliem. Nelaime diemžēl tikai tā, ka tieši šo apmierinātību es it nemaz nepanesu, ka tā drīz vien kļūst neizturami nīstama un pretīga, un es izmisis meklēju glābiņu citos karstuma grādos, pēc iespējas - prieka, bet vajadzības gadījumā arī sāpju ceļā. Ja es kādu laiku, nejuzdams ne prieku, ne sāpes, esmu pavadījis tā saukto labo dienu remdeni šķērmajā paciešamības gaisotnē, man top tik aukaini sāpīgi un nožēlojami ap manu bērnišķo sirdi, ka es metu savu sarūsējušo pateikšanas dziesmu liru miegainajam apmierinātības dievam viņa apmierinātajā sejā un labāk pacietīšu negantas, svelošas sāpes nekā šo labdabīgo istabas temperatūru. Tādās reizēs manī tūdaļ iedegas mežonīgas ilgas pēc stiprām jūtām, pēc kaut kā nebijuša, niknums uz šo pelēko, seklo, reglamentēto un sterilizēto dzīvi, nevaldāma vēlēšanās satriekt kaut ko drupās, teiksim, kādu universālveikalu vai katedrāli, vai sevi, pastrādāt neprāta pārgalvības, noraut parūkas pārim godātu elku, pāris skolas zeņķiem pagādāt kārotās biļetes uz Hamburgu, pavest mazgadīgu meiteni vai dažiem pilsoniskās kārtības pīlāriem apgriezt galvu otrādi. Jo šo te es tomēr necietu, nīdu un nolādēju dedzīgāk par visu citu - šo apmierinātību, šo veselību, šo omulību, šo civilizēta pilsoņa optimismu, šo treknas, audzelīgas viduvējības, parastuma, vidusmēra kultu."

H.Hese, Stepes vilks.

.

Kuries
Slīpā lietū, mana uguns
kuries
Buries
Pāri manu senču kauliem
mana sirdsapziņa
buries
Kur ies
mana tauta
mana dūša
tur ies
Turies
debesīs un zemē
mana nolemtība
turies

/O.Vācietis/

Cilvēces saprāt,
Ko jūs tik svarīgu darāt,
Ka jūsu ugunsdzēsēji atbrauc
Stundu pēc ugunsgrēka?


/O.Vācietis/

Tavs smaids man ceļ gan ziloņkaula torni,
Gan pienaglo pie klints un aknas plēš.


Leons Briedis

Mums – dzejniekiem un gleznotājiem – veicas, jo pasaulē ir pietiekami daudz sieviešu, kuras domā, ka viņu mīlestība un izpratne spēj aizstāt kāri pēc dzērieniem. (57.)

Redzu dubļainu ielu un to, ka vēl nesen ir lijis. Tā atrodas netālu no jūras, jo es saožu jūru. Nē, tas, ko es saožu, nav jūra, tā ir jūras mala. Mans brālis – dzimis jūrnieks – man reiz paskaidroja, ka atklātai jūrai nav nekādas smaržas, ja vien par tādu neuzskata uzmundrinošas šķīstības dvesmu. (60.)

Neviena sieviete nespēj novērtēt brālību, kas valda bāros. (85.)

Savu mūžu neesmu satikusi cilvēku ar tik parocīgu atmiņu. (107)

Viņa mani uzrunāja pāri bezdibenim, kas mūs šķīra. Viņa uzdeva jautājumus, kurus es nespēju sadzirdēt. Tas bija tests. Ja es sniegtu nepareizas atbildes, tad sekas būtu briesmīgas.
Paļaudamies uz likteni, es kliedz te „jā”, te „nē”. Visi „jā” skanēja kā kameras durvju atvēršanās, visi „nē” blīkšķēja kā šo durvju aizciršanās. Bezdibenī iegaudojās vējš, starojošā sieviete saķēra savu cepuri un pazuda. (226.)

Es biju tukšums pirms sākuma un pēc beigām, tukšums pirms sākuma sākšanās no jauna. (244)

Viņš pieceļas, pienāk pie manas gultas un bez ievada paziņo: - Paskāls ir minējis lielisku argumentu, kāpēc cilvēkam vajadzētu ticēt Dievam.
(...) Paskāls teica, ka pastāvot četras iespējamības. Dievs eksistē, un es ticu Viņa eksistencei. Dieva nav, un es neticu Viņa eksistencei. Dieva nav, tomēr es ticu Viņa eksistencei. Dievs eksistē, bet es neticu viņa eksistencei.
(...) pirmajos divos gadījumos nerodas nekāda pretruna. Trešajā gadījumā mana ticība man neko nemaksā, bet ceturtajā gadījumā es varu ciest neizmērojamus zaudējumus. Ja uz spēles likta mūžīga dzīvība, tad divdesmit pieci procenti riska ir pārāk augsta likme. (357.)


Stīvens Mārlovs, Bāka pasaules malā.

" Mēs stāvam kraujas malā. Mēs ielūkojamies bezdibenī — mums sareibst galva un sametas nelāgi. Mūsu pirmais impulss ir atkāpties no briesmām. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ mēs paliekam stāvot... tā ir vien doma, kaut arī drausma, un tās šausmu baudas varenība stindzina līdz pēdējai šūnai. Tā ir vien nojausma par to, kādas būtu sajūtas straujajā kritienā no tādiem augstumiem... tieši tādēļ mēs to kaislīgi iekārojam."

Edgars Alans Po, Perversiju dēmons

Galvenais, nedomājiet, ka jūsu draugi jums zvanīs pa tālruni katru vakaru, kā viņiem to vajadzētu darīt, lai uzzinātu, vai tieši šis nav tas vakars, kad esat nolēmis izdarīt pašnāvību, vai jums gluži vienkārši nav vajadzīga sabiedrība, vai neesat noskaņots kaut kur doties. Bet nē, esiet mierīgs, ja viņi zvana, tas ir vakarā, kad jūs neesat viens un dzīve šķiet skaista. 41

Mūsos nav pietiekami daudz nedz cinisma, nedz tikuma, nedz ļaunās, nedz labās enerģijas. Vai jūs zināt Danti? Patiesi? Pie velna. Tad jūs zināt Dantes pieļāvumu, ka eņģeļi bijuši neitrāli strīdā starp Dievu un Sātanu. Un viņš tos novieto priekšellē, tādā kā savas elles vestibilā. Dārgais draugs, mēs abi esam vestibilā. 72

Īsta izvirtība ir atbrīvotāja, tāpēc, ka tā nerada nekādu pienākumu. Izvirtībā katrs domā tikai par sevi, tātad tā ir un paliek visu lielo sevis mīlētāju iemīļotākā nodarbe. Izvirtība ir džungļi, kam nav nedz nākotnes, nedz pagātnes, galvenais, nav nedz solījuma, nedz tūlītēja soda. Vietas, kur ar to nodarbojas, ir atšķirtas no pasaules. Tur ieejot, bailes atstāj ārā, tāpat kā cerību. Sarunas tur nav obligātas; to, ko tur meklē, var iegūt bez vārdiem, jā, bieži pat bez naudas. 85

Reizēm daudz skaidrāk atklājas cilvēks, kas melo, nekā tas, kas saka taisnību. 95

Albērs Kamī, Krišana

šeit dzīvo tas, ko es pateicu
tur dzīvo tas, ko tu saprati
redzi, pa vidu ar spieķīti
pareizrakstība klibo

/I. Š./

Pīters Akroids, " Oskara Vailda testaments".

(..) es varu tikt galā ar raudu dziesmām, bet ne ar atklāsmēm. (23)

Es neesmu nedz debesīs, nedz ellē. Es esmu, kā teicis Dante, sospeso*, un ar zināmu interesi pētu savu stāvokli. (24) * pakārts gaisā

Nabaga Žids – viņam ir pavedēja seja, bet manieres kā jaunavai, kurai nepārtraukti tiek laupīta nevainība. (30)

Aiz nabadzības esmu bijis spiests pārdot iztēli, uz kuru man reiz bija pirmdzimtības tiesības. (33)

Viņš izprata pasaules zudīgo, krāsaino riņķadeju – un šīs zināšanas dēļ pasaule nespēja nedz viņam piedot, nedz likt viņu mierā. Nekad nevajag parādīt citiem, ka viņu ideāli ir ilūzija un viņu izpratne ir iedomība. Jo tad viņi tevi sabradās. (35)

Es biju viens no tiem bērniem, kuru fascinē pašu vientulība – tajā es atradu atbalsi no tās vientulības, no kuras, kā zināju, es esmu nācis.(36)

Lāgiem es sajutu viņas elpā alkohola saldmi – kopš tā laika vienmēr esmu uzskatījis to par dabisku dzejas pavadoni. (40)

Taču tagad viņš ir miris – un, ja viņa gars nav guvis nemirstību, tad vismaz miesu varbūt ir mumificējuši garīgi dzērieni. (42)

Ar savu likteni nevar iesākt neko citu kā vien smieties par to. Protams, tolaik es neticēju dzirdētajam, bet tagad , dzīvodams tikai pa pusei, aizvien vairāk sliecos ticēt netveramajam un pārdabiskajam. Ticības skaistums slēpjas tās vienkāršībā – un es esmu sapratis, ka dzīve ir kaut kas vienkāršs, drausmīgi vienkāršs. (45)

Ja es viņus sasmīdināju, viņi nespēja man nodarīt pāri. (..) bet tie bija Īrijas dēli. Pārāk vēlu es sapratu, ka angļi var smieties un reizē bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem notriekt tevi pie zemes. Tas ir viņu nācijas panākumu noslēpums. (47)

Es nespēju eksistēt bez cigaretēm: pirmais un, manuprāt, visšausmīgākais piedzīvojums cietumā bija cigarešu atņemšana. Acumirklī pagaisa manas identitātes noslēpums: manai sejai , tāpat kā Dieva sejai , vienmēr jābūt saredzamai tikai cauri mākoņiem. (51)

(..) un man bija žēl viņas, nevis sevis. Viņa bija slēpusi savas bēdas, bet, kad mēs slēpjam pagātni kā lapsu azotē, tā mūs plosa. (55)

Taču visvairāk man patika Petronijs, kura Satirikons iemācīja man jaunas sajūtas. Es nemaz nevēlējos tās piedzīvot: pietika zināt, ka tādas pastāv. (57)

Man bija žēl sera Viljama, kā ir žēl to, kuriem dzīve kļuvusi par lamatām, taču tāpēc netaisījos izraudzīties tādu pašu likteni kā viņš. (57)

Baznīca šķita augstākais paraugs tam, kā estētika triumfē pār morāli izmantojot savdabīgus rituālus un skumju atteikšanos. Jutu slepenu prieku, nožēlodams grēkus – sevišķi tādus, ko nebiju pastrādājis. (59)

Es visu redzēju vārdu veidā, jo vārdos spēju paslēpties pats no sevis. (66)

Dzejoli es sarakstīju tīši konvencionālā manierē, taču caur savu gadu masku redzu, ka tajā esmu varējis visai tieši paust savas jūtas. Dabiskā formā tām piemīt gaužām daudz trūkumu, bet vārsmās es spēju tās sakārtot nevainojami. Es atradu sevi, aizņēmies svešu balsi. (67)

Pilsēta tolaik rūga. Tika noplēstas neglītas ēkas, to vietā uzceltas vēl neglītākas, un grausti – Londonas vienīgais ieguldījums romantisma kustībā – tika nojaukti, lai ierīkotu dažas nevienam nevajadzīgas ielas. Klīda valodas, ka Jaunās Oksfordstrītas pamatos esot apglabāts kāds vecs vīrs, - atliek cerēt, ka tas būs bijis galvenais arhitekts. (73)

Viņā izpaudās amerikāņu rakstura tumšā puse: viņš uztvēra sevi pārāk nopietni, tāpēc pārējie vispār nespēja viņu uztvert nopietni . (81)

Tiklīdz citi man noticēja, es mitējos ticēt pats sev. (91)

Šeit mana istabā ir spogulis, taču es nekad tajā neskatos: spogulim, protams, nekas nenotiktu, bet es varētu ieplaisāt. (96)

Pateicu viņam, ka jaunībā daudzreiz esmu bijis šajā kafejnīcā, un viņš pārsteigts paskatījās uz mani. Jaunie nekad nesaprot jaunību citos: tā ir viņu traģēdija. Vecie saprot to vienmēr : un tā ir viņu traģēdija. (99.)

Atzīstos, es pavadu laiku ar dzeršanu un zēniem; zēni maksā vairāk, toties arī skurbina stiprāk. (100.)

Es Po liktenī saklausīju, cik baisi smejas dievi, kas dod cilvēkiem moku rīkus, ar kuriem viņi saplosa paši sevi. (112.)

- Kāpēc tev noteikti jāsmejas par visu, Oskar?
- Redzi, Robert, esmu dzirdējis, ka Platons esot nomiris ar Sofrona farsiem zem spilvena. Bet mans sarunubedrs esi tu. (115.)

Ieskatījusies manā plaukstā, viņa ļoti pieklājīgi sacīja: „ Nesaprotu. Spriežot pēc dzīves līnijas, jūs esat miris pirms diviem gadiem.” (118.)

Tāpat kā viņu, arī mani vilināja bezdibenis, un es iztēlojos, ko jutīšu krītot: un tā es beigu beigās metos lejā un aizgāju bojā. (119.)

Esmu pieradis pie narkotikām. Dažreiz, dusot to skavās, redzu, kā mana personība atstāj mani un paslēpjas kādā istabas kaktā, lai nogaidītu, līdz droši varēs atgriezties. (121.)

Varbūt dievi ir tik viedi, ka atņem mums saprātu, pirms mūs iznīcina. (122.)

Dažreiz es nespēju apjēgt veidus, kādos izpaužas ciešanas. (131.)

Mūsdienu angļu literatūra nav īpaši svarīga: slikti darbi vienmēr tiek pārvērtēti, labi nekad netiek saprasti. Tas arī viss. (133.)

Es nekad nespēju pretoties aizzīmogtai aploksnei. Es uzbrūku tai uzreiz. (136.)

Mani priecēja uzslavas, atzīstos. Man patīk patikt. (146.)

Vai varētu būt, ka es, tik daudz rakstījis par personības spēku, nepazīstu – pēc visa, kas ar mani noticis – pats savu personību? Tā būtu mana mūža traģēdija, ja traģēdija tajā vispār atrodama. Droši varu pateikt tikai vienu: pasaules un indivīda neizprotamajā mijiedarbībā es biju viens no tiem, kuros svarīgāko lomu spēlē pasaule. Manu lielāko pūliņu pirmavots ir meklējams uzslavu alkās, manu lielāko katastrofu pirmavots – baudu alkās. (151.)

Mūsdienu estētika galu galā ir tikai mūsdienu morāles turpinājums – abas slēj patiesību un kaunu, ko rada patiesības apzināšanās. Bērnībā mani vienmēr kaitināja vecāku cilvēku liekulība – bet vai gan mani pašu nevarēja apsūdzēt šajā grēkā? Vai cilvēkam tiešām jākļūst par to, ko viņš visvairāk nicina? (157.)

Protams, nihilistiem ir drausmīgi trūkumi, bet gluži tāpat, kā iztēles liesma spēj apciemot tādu dzejnieku kā Dausons, kuram prāts ir aptumšojies un dvēsele ievainota, arī niknums pret pastāvošo iekārtu ir skaists pats par sevi, lai kādu veidolu tas arī iegūtu. (159.)

Kronis, kā jau visas Sodomas un Gomoras, bija burvīga vieta, no kuras vērot pasauli. (168.)

Mūsdienu civilizāciju var paciest vienīgi tad, ja par to zobojas, un dižie un slavenie kļūst pilnīgi neizturami, ja tiek uzcelti uz pjedestāla. Man patika priekšstats, ka viņus var gāzt ar humora palīdzību. Es rotaļājos ar uguni, taču tā ir visskaistākā rotaļlieta pasaulē. (169.)

Pret viņu es jutu žēlumu un simpātijas reizē: šīs izjūtas pašas par sevi ir patīkamas, bet apvienojumā kļūst ārkārtīgi bīstamas. Taču tiem, kas neapzinās savu vērtību, piemīt kas tāds, kas mani vienmēr ir aizkustinājis. (170.)

Viņa raksturam piemita kaut kas tāds, kam būtu vajadzējis mani brīdināt, ja vien es pēc dabas būtu spējīgs uztvert brīdinājumus. (171.)

Kad tiks uzrakstīta patiesā pasaules vēsture, tajā atklāsies liels noslēpums – ka mīlestība un ass prāts piemīt tikai tiem, kuriem dzīve cirtusi brūces. (172.)

Kauns ir savādas jūtas: stiprāku emociju priekšā tas kļūst pilnīgi bezspēcīgs. (175.)

Jēdzieni vesels un slims ir pilnīgi nepietiekami kā garīgas kategorijas. (181.)

Vīrieši un sievietes nespēj sadzīvot mierā – viņi vai nu iznīcina, vai garlaiko viens otru. (183.)

Es, līdzīgi Jēzum, lielākos brīnumus vienmēr esmu rādījis tiem, kas tic. (187.)

De nier ce qui est, et d’expliquer ce qui n’est pas. (noliegt to, kas ir, un izskaidrot to, kā nav.) (192.)

Man bija alķīmiķa sapnis: pārvērst pagurušo sirdi nenogurstošā garā. (193.)

(par Greju) Rakstot pilnībā apzinājos vienīgi to, ka romānam ir jābeidzas ar katastrofu: es nevarēju parādīt šādu pasauli, nenoraugoties, kā tā sabrūk kaunā un pagurumā. (195.)

Taču Bozijs jau vienmēr ir uzskatījis, ka dzīvei ir jāapsteidz un, ja vien iespējams, jāizsmeļ iztēle, turpretī es allaž esmu palīdzējis iztēlei pārspēt dzīvi. Tāpēc mēs viens otru ietekmējām tik liktenīgi: es atspēkoju visas viņa teorijas, un viņš nekad nesaprata manējās. (200.)

Viņam bija tas, ko Peiters dēvē par pagānisko melanholiju, kas piemīt daiļam jauneklim, kurš redz visu pasaules ļaunumu, bet vēl nav tā aptraipīts. (201.)

Tagad es saprotu, ka mīlestība ir tikai aizstājēja radošam darbam. Tā rada apstākļus, bet liedz tos izmantot. Tā iedveš noskaņojumus, bet apslāpē vēlmi to izpaust. (205.)

Protams, esmu atgriezies pie viņa. Likteņa briesmīgā simetrija prasa, lai Bozijs ir man nepieciešams tagad, kad viņam vairs neesmu nepieciešams es. (209.)

Varbūt panākumi vienmēr bijuši ierakstīti man delnā, jo dievi taču izceļas ar humora izjūtu. (220.)

Jebkura cilvēka rīcība, izklāstīta tiesas priekšā, pelnītu kriminālvajāšanu jau tikai savas banalitātes dēļ. (221.)

Vienmēr esmu apgalvojis, ka fakta interpretācija ir interesantāka par pašu faktu: diemžēl izrādījās, ka man ir taisnība. Mani iznīcināja tas, cik nekrietni manu rīcību interpretēja citi; vai nav uzjautrinoši? (221.)

Ir robeža ciešanām, kurām cilvēks sevi pakļauj, un es nebūtu spējis ciest vēl vairāk, neaiziedams bojā. (223.)

Vara vienmēr ir mani žilbinājusi, bet nekad tā nebija likusies tik baismīga kā tad, kad kļuvu par rotaļlietu tās rokās. (226.)

Leģenda bija mana dzīve un leģenda būs mana nāve. (226.)

Es biju kā cilvēks, kurš stāv klints kraujas malā: no tālienes viņš izskatās cēls, bet, ja jūs pieietu tuvāk, tad pamanītu, ka viņš ir aizvēris acis, lai neredzētu tukšumu sev pie kājām. Un viņš, protams, krīt. (243.)

Ja ciešanās es būšu tikpat nesātīgs, kāds esmu bijis baudā, tad noteikti aiziešu pazušanā. (247.)

Viņš slepus nesa man cepumus un avīzes, un cepumiem, manuprāt, bija jutekliskāka daba. Tādas mazas laipnības nozīmē vairāk par dievu svētību, jo dievi nesaprot cilvēkus un dāvā to, kas mums nav vajadzīgs. (249.)

- Un tu esi sazadzies teikumus no citiem rakstniekiem.
- Es neesmu tos zadzis. Es esmu tos izglābis. (253.)

Es, protams, apzinājos, ka Bozijs ietekmē mani postoši, taču, man liekas, pat Jēzus sabiedrojās ar Jūdu, lai pasteidzinātu savu nāvi. (258.)

Un tā nu pēdējos divus gadus mana dzīve ir bijusi tāda kā tagad: drīzāk matemātiska, nevis romantiska problēma. (259.)

Tagad cilvēki izturas pret mani savādi: izkrata man sirdi, bet agrāk taču vienkārši klausījās manī. Viņi zina, ka mani nav iespējams šokēt, bet domā arī, ka mani nav iespējams garlaikot. (259.)

Biju prātojis par nožēlu uz nāves gultas, tomēr atteicos no tās kā pārāk viegli paredzamas tamlīdzīgos apstākļos. (260.)

Tādējādi es sludināju jaunu teoriju: ka cilvēks ir tas, pēc kā izskatās; vismaz tā vajadzētu būt. Publika to nesaprata, bet publika jau nekad neko nesaprot. (266.)

Disseur de bons mots – mauvais caractere. (liels asprātis – slikts cilvēks)

Esmu piekalts pie gultas: mans ārsts apgalvo, ka es „ atrodos novērošanā”. Paskaidroju viņam, ka pie šāda stāvokļa esmu pieradis. (269.)

Taču angļi, ja reiz ir apņēmušies kaut ko iznīcināt, balstās uz ātruma un slepenības principu: izteiksmes līdzekļi ir sairuši vienas paaudzes laikā. (271.)

Kad nomiršu, Times man droši vien veltīs trīs collas zem kāda vācu armijas virsnieka, un tā neapšaubāmi būs gaužam neērta pozīcija. (284.)




P.S. Par spīti savām dusmām uz filosofijas pasniedzēju, viņš man iedresējis iekavās vienmēr ierakstīt lapaspuses numuru.

"Cilvēks ir labs, jo baidās. Ja nebaidītos, cilvēks būtu ļauns"
"Filosofija nav spējīga atrisināt neviena cilvēka praktiskās problēmas"

(..) neskaitāmi, dažkārt pat tikko pamanāmi ir veidi, kādos jūtas iespaido un sabojā intelektu.

Frensiss Bēkons

Jābūt pilnīgam idiotam, lai mani gribētu. Bet man jau tādu muļķi nevajag.

"...un manas ticības ugunskuram pāri līst jauns cerību benzīns."

Man vienmēr ir taisnība.
Nē. Tu domā, ka tev vienmēr ir taisnība un pat tur tu kļūdies.

Čaks Palanjuks "Cīņas klubs"


"... Visvecākajos žurnālos ir raksti vairākos turpinājumos, kuros cilvēka iekšējie orgāni stāsta par sevi pirmajā personā: Es esmu Džeinas Dzemde.
Es esmu Džo Prostata.
Bez jokiem, un Tailers atnāk pie galda ar saviem buču plankumiem un bez krekla, un saka - bla, bla, bla, bla, vakar vakarā viņš esot iepazinies ar Mārlu Singeri, un viņiem esot bijis sekss.
To dzirdot es pilnībā pārvēršos Džo Žultspūslī. Pie visa esmu vainīgs es. Reizēm tu kaut ko izdari un tevi piedrāž. Reizēm tu neizdari neko, un tevi piedrāž."