Es Tevi atkal apburšu.... -

Tikko noskatījos „Veronika grib mirt” kino versiju. Tā patiešām bij labāka, nekā es gaidīju, jo parasti, skatoties filmas, kuru scenārijs uzņemts pēc grāmatas motīviem, ir tāda mazliet vilšanās sajūta, tāda kā apgāztā realitāte. Drāma? Diez vai, drīzāk stāsts par to, cik patiesībā dzīve ir vērtīga, cik patiesībā psihiskās novirzes ir normālas, cik sabiedrības pieņemtās normas ir slimas. Aktieru ansamblis piemeklēts diezgan atbilstošs, tikai Veronikas lomā S.M.Gellāras vietā man kaut kā laikam gribētos K. Naitliju. Bet tās jau ir manas piekasīgās idejas. Kopumā tas bija ļoti labs atgādinājums, ka katra diena ir jānovērtē tieši tik daudz, lai nenāktos to zaudēt. Atgādinājums par to, ka it kā pierastas, elementāras lietas patiesībā jau ir tikai kāda untums un, ja būtu iespēja, katrs darītu tieši tik un tieši tā, kā attiecīgajā mirklī gribās, neskatoties uz to – var/nevar, sapratīs/nesapratīs. Godīgi – bij brīži, kad emocijas gāja pa gaisu kopā ar asarām – stāsts patiesībā jau sevī viscaur vij mīlestības saikni. Un ne jau konkrētu, nē, tieši to – dzīves, cilvēku, lietu, emociju mīlestību kopumā. It kā nekā konkrēta, bet tai pat laikā īsti neviltoti patiesa. Gan attiecībā uz cilvēkiem – it kā svešiem, bet tajā pat laikā taviem. Gan attiecībā uz cerībām, sapņiem un piepildīšanu. Vienvārdsakot – paskatīties ir vērts. Kaut vai tikai tāpēc, lai varētu atkal un joprojām konstatēt, ka Koelju ir viens sasodīti labs rakstnieks :)