Draugi

vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.

piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.

Kamēr citi veikala stāvvietā cenšas piebraukt tuvāk veikala ieejai, es meklēju vietu pie ratiņu novietnes. Šķiet, ka veikto soļu skaits mums beigās ir līdzīgs, toties no attālā stūra, prom no burzmas, ir vieglāk un ātrāk aizbraukt.

Savādi, ka ar gadiem cilvēki kļūst apdomīgāki, lai gan iespēja, ka "rītdiena nepienāks" ir daudz ielāka nekā jaunībā.

Kas jums liek sajusties tā pa īstam priecīgiem? Kad jūs pēdējo reizi tā jutāties?