Es Tevi atkal apburšu.... -

Tātad tā, no šodienas nekādu atslēgu ierakstu. Un es tiešām domāju - nekādas atslēgas pie ierakstiem, nevis ierakstu nebūšanu :). Galu galā, ja jau šī ir mana domu miskastīte, tad es varu savas domas slaidā lokā mētāt iekšā un vilkt ārā, nedomājot par to, ko domā vai padomā, vai izdomā, vai saprot citi. Ha. Noņēmu arī vecākiem ierakstiem visus blokus nost - nu tā, līdz ierakstam par jaunu sākumu.

Nē, es tikko vēl tā padomāju - šitie jaunie sākumi, skaistās dzīves un citas mantras ir pilnīgi kā tāds sektantisms. Nu tak ievelk sevī iekšā un tu vari spirināties pretī līdz vemšanai, tas viss tomēr ņem un darbojās. Nu vismaz man kaut kā darbojās. Kaut arī atklāti sakot - ir dienas, kad es padomāju par bijušo un aizgājušo. Nē, tas ir forši, kad var tā pateikt un nostādīt - nu bijušais un viss. Baigi viegli ir to visu domāt un spekulēt ar tām domām tik ilgi, kamēr nav saskarsme dzīvē. Reāli - aci pret aci, ķermeni pret ķermeni. Es mazliet baidos, kas notiks tad, ja es ieraudzīšu šo rēgu dzīvē. Kas notiks tad, ja viņš mani uzrunās. Cik daudz maskas būs jāuzliek uz sejas un cik daudz kabataslakatiņus vajadzēs asiņojošām brūcēm dvēselē. Un nedod dies', ja man nāksies visu izdzīvot vēlreiz - mazohisms mazās devās jau ir kaitinošs, kur nu vēl atkārtots mazohisms lielās devās.

Nu ja, sākas viss no gala - es taču sev solīju nerunāt par to, bet kaut kā apļojot šurp un turp, viss atgriežas izejas punktā. No otras puses - man runājot paliek vieglāk, tagad es pat uz to spēju skatīties tīri no praktiskā viedokļa un skrubināt laukā visas tās emocionālās drusciņas, kuras vēl ir aizķērušās tur. Patiesība ir tur laukā, ja?