Es Tevi atkal apburšu.... - Divi

Zinu-
tev vajadzēja iekurt mazu ugunskuru,
pie kura apsildīt rokas un sirdi.
Iekūri,
pasauci arī mani
Sak, nāc, pasildies!
Uguns ir laba.
Biju neuzmanīga.
Iekritu tavā ugunī.
Apdega domas, apdega sirds
Sāp.
Tomēr apliecinu!
Uguns ir laba.

/D.Avotiņa/


un


Tu vaicā, kā gan tik mierīgi
Aiziet no tevis spēju?
To jau kopš agrām dienām
No dabas es mācījos.
Neviena ābele nekliedz,
Kad rudens rauj ābolus nost,
Un klusi pēc septembra salnām
Kā nopūta apšlapa krīt.
Lai cik ļoti šķiršanās sāpētu,
Stāv zeltaina vasara kalnā
Un līdz pat pēdējam brīdim
Caur skropstām tai saule spīd..

/L.Bridaka/