Nē, nu viss jau ir vienkārši.
Šādās situācijās piekāpjas tas, kuram vairāk vajag.

Hmmm. Brīžam liekas, ka man vienīgajai vajag, kaut arī tā nebūt nav. Man nevajag! Klauns strādās cirkū tik ilgi, kamēr neatradīs labāku cirku, kur viņu arī gaida, kur viņam arī dod kaut ko pretī, ne tikai ņem.

Savādāk var galīgi iztukšoties. Nevar visu būvēt tikai uz "mīļā miera labad".

Nu līdz bezgalībai jau piekāpties arī nevar :)
Vienu brīdi jebkurš var saniegt robežu, pie kuras ir jāapstājas un jāpārdomā.

Šis gabals ir vispār citāta vērts!
"Klauns strādās cirkū tik ilgi, kamēr neatradīs labāku cirku, kur viņu arī gaida, kur viņam arī dod kaut ko pretī, ne tikai ņem."

Savukārt: "Man nevajag!"
Vajadzēja izteikt: "Vai man arī nevajaga?!?"

Cilvēki harmoniski var mijiedarboties tikai, ja došana un ņemšana ir harmoniskā līdzsvarā, citādi tiešām vari justies iztukšots un jāsāk pārvērtēt dažādas vērtības un cilvēki apkārt!!!

Vai atbilde uz "Vai man arī nevajaga?!?" nebūtu nosakāma tīri subjektīvi? Ja man tas sagādā tikai negatīvas emocijas, vai tiešām man to vajag? Ja viss ir pastāvējis tikai uz vienpusēju došanu - ņemšanu, vai man vajag turpināt? Ja ir pārkāptas robežas, aiz kurām nav nekas, ko būtu vērs saglabā, man vajag turpināt kāpt? Vai man nav tiesības pašai pieņemt lēmumu, ko es uzskatu par pareizāku? Cilvēks nekad nepieņem nepareizus lēmumus, tikai citi ne vienmēr saprot apstākļus, kādos tie ir pieņemti! Vai man nav tiesības pašai priecāties par savu dzīvi? Ar ko es esmu sliktāka par citiem, ka man tikai viņi jāizklaidē, nekādu prieku negūstot pretī? Esmu jaunāka, stulbāka, nabadzīgāka, neprasmīgāka, īsāka, tievāka... Nu un? Kādas citam ir tiesības man prasīt atteikties no tā, ko es pati vēlos?

Tu jau tikko atbildēji uz šo jautājumu ;)

Es atbildēju priekš sevis! Bet šķiet, ka ne visi atbildētu tāpat! :(

Dačuk, Tu esi vērtība!!!
Tāpat kā jebkurš cilvēks!!!
Un Tev ir tiesības saņemt ko pretī no šīs pasaules, ne tikai tai dot.
Gudrās grāmatās raksta, ka esot tikai jādod, ka neko nevajaga gaidīt pretī utt. Un ir labi, ja ir tādi supercilvēki, kas to tiešām spēj, bet mēs, parastie, vienkāršie cilvēki, ne vienmēr varam degt, dot gaismu un siltumu, ja laiku pa laikam kāds tomēr nepiemet kādu malkas pagali mūsu iekšējam ugunskuram, jo citādi mēs ātri paliksim tikai par pelnu čupu...

Tev ir pilnīgas tiesības gribēt, lai apkārtējie tomēr neaizmirst par Tavu iekšējo ugunskuru!

Aha!

Kamēr apkārt ir cilvēki, kas to saprot, tikmēr var degt un negaidīt pagales, jo kāds tās vienalga piemetīs, kāds rūpēsies. Ir jāmāk atrast tādu kurinātāju!

Piekāpties?
Tā nav piekāpšanās.
ja cilvēkam vajag, tad kompromisa meklēšana ir ieguldījums nākotnē. Savā nākotnē nevis tā otra cilvēka.

Katrā ziņā Dačuka variantā man izskatās, ka viņai nemaz nevajag. Vajag tam otram. Tapēc Dačuks tiesīgs diktēt noteikumus.

Ja abiem vajag, tad ir vērts meklēt kompromisus! Vienalga - vajag tagad un tūlīt vai nākotnē. Ja vajag tikai vienam, tad kompromiss nesanāk nekādi.

Man jau kādu laiku vairs nevajag... Pasaule mainās, cilvēki, lietas un parādības tāpat! Ir brīži, kad kāda lieta ir jānoliek bēniņos vai jāizmet.

Ja runājam par to, ka varbūt vajadzēs nākotnē, tikai es to neapzinos - jā, atzīstu, neesmu pareģe un nevaru zināt, kad man ko vajadzēs. Ja es piedāvāju bēniņus, bet man spītīgi uzspiež ikdienā muļļāt pa rokām, pret kuru debess pusi mest?

Ehh, es laikam pati esmu sapinusies. Es vienkārši neesmu cilvēks, kam var piespiest darīt lietas, kam es neredzu nekādu vērtību. Jo vairāk spiedīs, jo lielāka būs pretestība... :(

Pat ja vajag abiem. Tad vienam vienmēr vajadzēs vairāk nekā otram. Un tad tas kuram vajag mazāk diktē noteikumus.

Nākotni paredzēt nav nepieciešams. Pat ja pieļauj domu, ka Tev vajadzēs nākotnē, tad nav vērts sevi mocīt tagadnē. Tad kad vajadzēs, tad arī kompromisu sameklēsi. iespējams, ka būs brīdis, kad būs jānoliec galva un jāsaņem pārmetumi, taču tas nav nekas briesmīgs, jo pati zināsi, ka visam ko dari ir pamats un vajadzība. Lai sasniegtu mērķus reizēm jāpacieš zināmas neērtības.

Es esmu ar mieru liekt galvu, cik zemu vajag, bučot grīdu un darīt jebko, ja man vajag! Bet vai tāpēc man grīda jābučo visu mūžu? Kaut kā negribās - muguras sāpēs var iedzīvoties!

Tā pēdējā rindkopa kā reiz par mani...

vai ir vērts pazemoties???

Un kas tas/tie par cilvēku/iem, kas grib šitā pazemot otru???

Mēs runājam pārspīlēti.

Ir atšķirība starp pazemošanos ārēji un iekšēji. Ja es redzu, ka ir tā vērs, man nav grūti bučot zemi. Iekšēji jau mani tas nepazemo.

Nu nē Dačuk! Laikā, kad Tev nevajag, tad turi galvu augstu paceltu un lai grīdu bučo tas otrs ;)

Es jau turu, bet man prasa noliekt... Nē, drīzāk - pārmet, ka neliecu!

pasūti d...
:)))))

Sūtu, nedzird!

Skaļāk un konkrēti :)

Vai tā dēļ ir vērts pacelt balsi?

Var jau arī uzkrītoši ignorēt.
Klusēšana cilvēkus tracina daudz vairāk nekā kliegšana.

Njā, parasti tā arī ir mana stratēģija... :P

Un tā riktīgi!!!
Ar sūdainu slotu!!!

Tik zemu man kaut kā negribās krist. Lai ar sūdainu slotu cīnās tie, kas labāku neprot atrast un pacelt. :P

Tas ir tikai tāds izteiciens :))))))

Es jau saprotu! :P Es tikai negribu cīnīties ar zemiskiem ieročiem... Man nevajag pazemot citus, lai pati justos labāk...

nepiekrītu -tā nav pazeomošna!

Varbūt! Tas jau atkarīgs, kā to uztver un pasniedz! Bet brīžam izskatās, ka pēdiņās gan sūdains miets noderēs...

mana vaine :)

vajadzēja likt pēdiņās :)))

Nē, nē, neviens nav vainīgs! Paldies par atbalstu! :)

Nu bet :)))))
Kāda runa?

Ja cilvēki pārstās viens otru atbalstīt, tad nebija jēgas pērtiķim kādreiz sensenos laikos nokāpt no koka un pazaudēt asti :)

Jā, dažiem "pērtiķiem" labāk vajadzēja palikt kokā...

Paldies!

Cilvēkus taču radījis Dievs.
Ko Tu vienmēr ar saviem mērkaķiem
:)

Tad Dievs arī varētu dažus uztupināt palmās, lai viņi nekāpj nost. :P

Tur gan taisnība...

Mēs Tevi mīlam!
Turies!
:)

Paldies! Dikti mīļi! :)