Super bilde.
Tikai pelīte bēdīga izskatās.
Liekas, ka raud...

Nu bet, ja Tu satiktos ar robotu, ko nākotnē sauks Tavā vārdā par Sindru, Tu nebūtu bēdīga?

Nemāku teikt...
hmm...

Mehānisku iekārtu, kurai vairs nav ne domu, ne jūtu. Kuras funkcijas pat vairs nav tās, kas oriģinālam. Kam ir saglabājies tikai vārds. Un bērni, mācoties vārdus, iemācās vispirms šo jauno, mehānisko nozīmi, tikai pēc tam... varbūt... kādreiz uzzina, kas ar šo vārdu ir apzīmēts agrāk, ka tas ir bijis kas dzīvs.

Tā ir mana pesimistiskā sci-fi stila vīzija par nākotni.

Ieliec Kurbelē.
:)

Ar visu dialogu? :D

:D

done :D

Tagad visi zinās, ka man mājās ir peles.

Tagad es zinu, ka man mājās ir (vismaz bija) peles!

Šī viena izskatās mīlīga.
:)

Peles jau vispār izskatās mīlīgas. Tādi mazi, mīksti kamoliņi. Un runā, ka ja mājās esot peles, tur neesot žurkas. Tā kā savs labums ir :D

A tā pelīte nobeidzās?

Nezinu. Droši vien. Viņa sāka skaļi ņemties pa glāzi, tāpēc izsviedu viņu ārā pa durvīm.

Es arī būtu skaļi ņēmusies pa glāzi.
Varēji tak kādu kastīti sameklēt un vecu dvieli ieklāt... :D
Man mazotnē tā viena pele dzīvoja. Un tad viņu atrada vecmāmiņa. :(

Nezinu gan. Pēc pazīmēm izskatījās, ka tā pele ir saēdusies žurku indi. Tad viņas paliekot tādas flegmatiskas un kaut kur nomirstot. Nedomāju, ka meklēt kasti un klāt iekšā dvieli būtu risinājums. Dzīve ir nežēlīga! :(