- 2/2/07 12:48 pm
- Draudzība ir zelta stīga -
Pārrausi vairs nesasiesi.
Bet, ja kādreiz sasiet spēsi,
Mezglu noslēpt nevarēsi.
Necitēju, rakstu pēc izjūtām.
Pēc rakstura man nevajadzētu piedot. Bet es piedodu! Atkal! Un nejūtos slikti piedodot! Kāpēc es vienmēr ātrāk vai vēlāk varu piedot? Cilvēki netic un domā, ka tur apakšā kaut kas slēpjas. Bet vai tiešām vēlēšanās saglabāt pozitīvo ir kas slikts, par ko jākaunās?
Varētu pat mezglus nogludināt, ja ļautu.
P.S. Kopš kura laika citas intereses ir grēks? - 2 commentsLeave a comment
- 2/6/07 07:48 pm
-
Es domāju, ka spēja piedot ir vērtība. Nepazaudē to. Uzskats, ka piedošana ir vājuma izpausme, ir izteikti egoistiska domāšanas iezīme. Un neticība patiesai piedošanai tikai parāda cilvēka paša nespēju uz tik nesavtīgu un absolūti pozitīvu rīcību.
Un es esmu pārliecināta, ka patiesa piedošana un izlīdzināšanās no abām pusēm spēj izgludināt mezglus. - Reply
- 2/6/07 08:39 pm
-
Paldies, Spārīt, par atbalstu!
- Reply