| |
[26. Jan 2011|18:14] |
|
vispār jāpasaka tas, lai būtu sāpe izsāpēta skaļi un varētu iet tālāk. nu nerakstās man tas maģsitra darbs, es nespēju atrast sevī to fišku sākt reāli bīdīt darbu pa nodaļām. pašlaik tik esmu savākusi tiešām iespaidīgu kaudzi materiālu gan grāmatiski, gan elektroniski, gan uzmetusi aptuvenu plānu par to, kādas būs nodaļas un nosūtījusi darba vadītājai. bet, tā kā viņa neatvild, manī ir milzu baildes par to, ka viņai nepatiks un viss būs garām, un man būs jāsāk domāt no sākuma. un dažām iecerētajām nodaļām es nezinu, no kura gala tos materiālus izkasīt, bet daudzi no materiāliem, šķiet, darbā vispār nebūs vajadzīgi. es vienkārši mokos ar to - za to būšu samācījusi dejot uz paklājiņa jau pieklājīgi un sakārtojusi visus mājas skapjus ik pa laikam, un izmetusi kaudzi mantu ārā. un izstrādājusi sevī pieradumu neiet uz darbu. nezinu vispār, kas no šī visa ir visbriesmīgāk, bet sajūta nav patīkama. nu kā, nu kā jūs vispār sākat tādus darbus reāli rakstīt, nevis cierēt ap tiem. |
|
|
| Comments: |
mans spilgtākais "kā jūs sākat" bija ar vienu no kursadarbiem - visi lēnie divplākšņi bijām sarakstījuši pagarinājuma pieteikumus, uz kuru nu datumu (un mēnesi) kurais, un kādā jaukā ceturtdienas pēcpusdienā notika sēde, kur par visiem šiem pieteikumiem tika lemts. tā kā mums piektdienās lekciju nebija, visi jau devāmies prom no mācību iestādes (es burtiski biju jau vārtu ailē), kad no telpām kāds izskrēja un sāka saukt visus atpakaļ, jo pagarinājums ir iedots visiem viens, un dedlains ir pirmdiena.
aizbraucu uz kuldīgu un ieslēdzos uz kvīkendu dzīvesbrieža kabinetā darbā, kur neviens mani gribēdams nevarētu patraucēt. un uzrakstīju. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}