|
[15. Mar 2006|10:14] |
es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri jau ap pulksten deviņiem spēj būt birojā. ne jau par to, ka viņiem tāds muļķīgs darbs pagadījies, kur tik agri jāsāk strādāt, bet gan par to, kā viņi spēj sevi motivēt piedabūties kājās tak gan jau ap kādiem septiņiem, izchunchinaaties no miega pasaules, iznjurciities no segas, atvērt acis, sakārtot domas, izspert kaaju laukaa pa durviim, aiztikt liidz birojam, kas ne jau visiem ir to 3 minuushu attaalumaa, un tad veel domaat, rakstiit, zvaniit un pasargdievs straadaat.
tiem cilveekiem tach ir dzelzs nervi vai kaa? |
|
|
Comments: |
Man, piemēram, nervi ir no kreppapīra, lai gan ceļos piecos - pussešos.
Vispār, mani uz to sākumā pavedināja runcis, kad bija mazs. Lēkāja pa mani un spēlējās rīta agrumā. Bet tad es pamanīju, kāds miers valda mājā, kad trīs bērni ķērkdami un bļaudami nenēsājas apkārt. Un paliku pie paraduma celties agrāk un izbaudīt klusuma mirkli.
Nujā, un paspēlēties ar kompi arī var.
no kreppapīra var skaistas virtenes taisīt. :) | |