| |
[30. Jan 2006|12:17] |
|
Vienmēr ir savādi doties uz kādu pasākumu tajā pilsētā, kurā esmu pavadījusi apzinīgo mūžu līdz vidusskolas sākuma laikam. Tajā pilsētā, kurā tu it kā visus zini, bet ar katru gadu sāc saprast, ka aizvien mazāk sabiedriski aktīvus cilvēciņus pazīsti un labi ja atceries kā mazus kunkuļus no skolas gaiteņiem. Pilsētā, kurā pazīstamie vecie cilvēki nekad nemainās. Un tad nu apmēram divreiz vai reizi gadā aizej uz kultūras nama pasākumu, kur tevi nepazīstot, tāpat visi zina, un tu zini lielāko daļu, pazīstot tikai dažus. Apsēdies līdz nepazīšanai izremontētas senāk tik labi pazīstamas zāles vidū, klausies sava tēva pēdējā radītajā mūzikā, priecājies par to naivumu, tomēr nesatricināmību, ar ko dzīvojās cilvēki uz skatuves. Un saproti, ka nekur tālu jau tu neesi aizgājis. Savā pilsētā kā hameleonu rotaļās, pārsimt sēriju var neredzēt, pamainījušās tikai dekorācijas, nekas īpašs jau nav noticis. |
|
|
| Comments: |
Visdīvainākais ir tad, kad aizej & vairs nezini, kuru sveicināt, & kuram pirmajam tas būtu jādara. & kad uz tevi skatās kā tādu pārjūras brīnumu, & sāk gvelzt pilnīgāko bullšitu, kaut gan vienīgais, par ko gribi runāt, ir -Paldies, skolotāj, par visu | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}