Tikumības bezjēdzīgums, daži mat. aspekti. Apskatot noteikumu sistēmas, kuras veido stacionāri noteikumu saraksti kā
Aristoteļa/ Platona 7 tikumi , dekalogs, komunisma cēlāju morāles kodekss, Azimova likumi un to variācijas, mēs redzam, ka šīs sistēmas mums nedod funkcionālo sakarību kas nozīmētu algoritmu jeb stratēģiju noteikumu ģenerēšanai.
Tas ir līdzīgi kā matemātikā ar tabulas veida funkcijām. Ja funcionālā sakarība (jeb formula y=f(x) ) nav zināma vai neeksistē, tad funkciju var uzdot ar tabulu. X1 vērtība; tai atbilstošā Y1 vērtība utt... viegli redzams, ka ja mums ir zināmi X(N) un Y(N), tad zinot X(N+1) uzzināt Y(N+1) mēs nevaram. Jo nav izteiksmes Y=f(X). Ir tikai tabula. Cik gara ir, tik ir. Tas pats kriptogrāfijā ar vienreizējiem šifrbloknotiem. Viens bloknots nekādi neļaus atšifrēt ar citu bloknotu aizvērtu tekstu.
Ko mums vajag? Mums vajag tādu ētikas rīku, kas ļauj atrast/ dod funkcionālo sakarību starp izejas parametriem X un lēmumiem Y, tātad mums vajag funkciju, kur konkrētie Y ir lēmumi jeb noteikumi pie mainīgajiem apstākļiem X. Neviena tikumu veida ētika to nedod, tātad tās ir neadaptīvas un ierobežoti pielietojamas, nomaināmas ar funkcionālu ētiku.