| 1:04p |
Saruna
Kā sarunāties ar tiem, ar kuriem sarunāties nevar?
Tu un Solāris okeāns, tu un fotīno putni, tu un Mi-Go, tu un N`Kai melnā protoplazma, tu un Watsa ``skrambleri``, tu un melnās dzērves, tu un saprātīgs pjezoelektrisks tuksnesis - situācijas no šīs sērijas.
Ko var darīt?
Vispirms mēs varam iedomāties tādu sfēru ap katru saprātu, kur distances metrika ir līdzīgums. Tātad, jo ``tālāk``, jo mazāk līdzīgs dotajam saprātam. Tad ap katru saprātu būs ``sasniedzamības rādiuss``, tas ir tādi saprāti, ar kuriem dotais vēl var komunicēt.
No šejienes seko, ka 2 saprātu sasniedzamības sfēru apvienojums aproksimējas uz elipsi, kuras garākā pusass ir garāka par katra saprāta sasniedzamības sfēras rādiusu. No tā seko iespēja izveidot ``starpnieku ķēdi`` no saprātiem, kuriem sasniedzamības rādiusi secīgi pārklājas. Ķēde var būt patvaļīgi gara, varam sasniegt patvaļīgi tālus saprātus. Mīnuss: iestājas ``sabojātais telefons``, katrā pārtulkošanas reizē kāda daļa nododamās ziņas zūd.
Lai to novērstu vai vismaz minimizētu - otra pieeja: Attīstīt šos starpniekus kā apakšsistēmas savā saprātā. Tas nozīmē mērķtiecīgi izvēlēta virzienā deformēt savu sasniedzamības sfēru, attīstot sava veida ``mentālo taustekli``, kas sastāv no šādas subsaprātu ķēdes. Šeit problēma: jāuzmanās ar sava saprāta integritāti, ir vēlams to nepakāst.
Faktiski gan abas pieejas atšķiras tikai ar sakaru kanālu platumu starp ķēdes elementiem, otrajā gadījumā kanāli ir būtiski platāki.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Pat neskatoties uz to, ka varbūtība kontaktam ar ārpuszemes būtnēm pieaug, vēl straujāk pieaug varbūtība kontaktam un arī sadursmei ar mašīnintelektu - mērķtiecīgi radītu vai spontānu.
Kādas vēl varētu būt idejas par šo? |