Labdien!
Esmu saņēmies beidzot darīt jums zināmu kā tad es īsti nomiru. Iespējams, jums būs nepatīkami lasīt, jo mana nāve nebūt nebija skaista, kā sakuras zars pavasarī.
Redziet, esmu sapņotājs. (Vai arī biju..grūti formulēt laiku) Man ļoti patīk vērot zvaigznes. Lūkoties stundām ilgi. Un mana iemīļotā vieta bija un ir Lielā klints. Bet gadījās sarežģījumi manā dzīvītē.Aukstākā laikā zāle uz šīs klints ir diezgan slidens. Bet tas nekad nebija man atturējis turp doties. Tāpat pēdējo reizi. Es uzkāpu savā postenī, kuru veidoja nokaltis sēru vītols, sūnas un trīs nelielas priedītes, kas, manuprāt, ir visai komiski. Tur pa vidu ir jauka iedobīte, kura es atlaidos un veltīju savu laiku bezgalīgajam, zvaigžoņtajam debess jumam.
Tikai toreiz es biju neuzmanīgs. Dažas lietas novērsa manas domas no slidenās, ieslīpās klints sienas, pa kuru tobrīd rāpos. Tā nu sanāca, ka paklupu pret sēru vītola sakni un atsitos ar galvu pret akmeņiem. Pēdējais, ko redzēju, bija Rīta zvaigzne, kas tonakt spīdēja neparasti spoži.Un tad es jau sēdēju blakus sastingušam ķermenim..savam. Šodien man ir bēres.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}