corpse_billy

Esmu atgriezies no saviem laukiem. Sapņos aiz turienes.Aizturienes..aiz-tur-ienes. Priedēkļi. Ai, skola! Ak..sen gan nav būts un tieši tagad es varētu tur iekļūt. Cauri sienām. Vai palikt un iegrimt sienā un sienai patiešām būtu ausis. Manējās. Es dzirdētu vai viņiem manis pietrūkst, vai ilgojas. Bet droši vien jau ne. Un tad laikam man atkal būtu mazliet vairāk jādomā par savu nāvi. Ir dīvaini tā apzināties savu beigtumu.
Jā, un sāpīgi. Es biju mājās. Sen kaut kad. Pirms Aizturienes. Viņiem ir mazs plauktiņš, pavisam svaigi lakots un spīdīgs, uz tā viņi nolikuši baltu plošku, rožu vīraka kociņu un tādu jauku fotorāmīti. Nu, to smuko, ko es reiz redzēju fotoveikala plauktā. Toreiz domāju, ka tajā jauki iederētos mana zirnekļtīkla fotogrāfija. Bet tagad tajā rāmītī esmu es. Manas toreiz dzīvās sejas attēls. Un māte virtuvē gatavoja pusdienas. Kēksiņus saldajā..mmmmm....ja vien varētu tos vēlreiz nogaršot.

Cik gan daudz reižu es bēgu no sabiedrības..laikam visu mūšu. Esmu tāds mazs tumsonis bijis..esmu (nekādi netieku galā ar laiku). Un tagad sabiedrība mani neredz. Ja man kādreiz likās, ka ļaudis uz ielas man vienkārši izies cauri, tad tagad tā ir. Es varu stāvēt uz ietves un redzēt, kā cilvēki iziet man cauri. Nekādas atšķirības. Pūlis man iziet cauri un aiziet tālāk. Es vienīgais varu priecāties par vilcieniem. Par tvaika lokomotīvēm, elektrovilcieniem, ātrvilcieniem. Visā gaumā iziet cauri vilcienam un redzēt it visu, kas tajā ir. Sajusties kā tunelis.

Zvaigznes šovakar spožas. vasara. sajūtu skumjo vasaru dziedam.

Labdien!

Esmu saņēmies beidzot darīt jums zināmu kā tad es īsti nomiru. Iespējams, jums būs nepatīkami lasīt, jo mana nāve nebūt nebija skaista, kā sakuras zars pavasarī.

Redziet, esmu sapņotājs. (Vai arī biju..grūti formulēt laiku) Man ļoti patīk vērot zvaigznes. Lūkoties stundām ilgi. Un mana iemīļotā vieta bija un ir Lielā klints. Bet gadījās sarežģījumi manā dzīvītē.Aukstākā laikā zāle uz šīs klints ir diezgan slidens. Bet tas nekad nebija man atturējis turp doties. Tāpat pēdējo reizi. Es uzkāpu savā postenī, kuru veidoja nokaltis sēru vītols, sūnas un trīs nelielas priedītes, kas, manuprāt, ir visai komiski. Tur pa vidu ir jauka iedobīte, kura es atlaidos un veltīju savu laiku bezgalīgajam, zvaigžoņtajam debess jumam.
Tikai toreiz es biju neuzmanīgs. Dažas lietas novērsa manas domas no slidenās, ieslīpās klints sienas, pa kuru tobrīd rāpos. Tā nu sanāca, ka paklupu pret sēru vītola sakni un atsitos ar galvu pret akmeņiem. Pēdējais, ko redzēju, bija Rīta zvaigzne, kas tonakt spīdēja neparasti spoži.Un tad es jau sēdēju blakus sastingušam ķermenim..savam. Šodien man ir bēres.

Labrīt. Es šorīt nomiru.
Mani sauca Billijs. Man patika rudeņos sēdēt parkos un klusīties lapu klusajā čaukstoņā. Tāpat, kā tagad klausos kukaiņu nemitīgajā sīkšanā sev apkārt. Vēl man patika gleznot apsūnojušus akmeņus. Un reizēm ietīties puscaurspīdīgos, smaržīgas tabakas dūmos. Jā, man patika to darīt. Kamēr biju dzīvs...
Tiesa arī tagad nesūdzos par garlaicību. Es joprojām varu sēdēt parkos. Jopojām varu pastaigāties. Pat iešana cauri priekšmetiem ir savā ziņā...aizraujoša. Turklāt, varu apmeklēt visas interesējošās izstādes un muzejus jebkurā diennakts laikā. Es domāju, ka nomiršana varētu kļūt par manu hobiju..ja vien es jau nebūtu miris.


Es uz laiciņu pametīšu jūsu apburošo kompāniju...un došos pavērot zvaigžņu lietu dienvidu puslodē.
Ar neizsakāmām sērām
Jūsu Billijs Korpss.