Piektdiena, 17. Mar 2006, 16:45
Pēc ilga laika.

Esmu atgriezies no saviem laukiem. Sapņos aiz turienes.Aizturienes..aiz-tur-ienes. Priedēkļi. Ai, skola! Ak..sen gan nav būts un tieši tagad es varētu tur iekļūt. Cauri sienām. Vai palikt un iegrimt sienā un sienai patiešām būtu ausis. Manējās. Es dzirdētu vai viņiem manis pietrūkst, vai ilgojas. Bet droši vien jau ne. Un tad laikam man atkal būtu mazliet vairāk jādomā par savu nāvi. Ir dīvaini tā apzināties savu beigtumu.
Jā, un sāpīgi. Es biju mājās. Sen kaut kad. Pirms Aizturienes. Viņiem ir mazs plauktiņš, pavisam svaigi lakots un spīdīgs, uz tā viņi nolikuši baltu plošku, rožu vīraka kociņu un tādu jauku fotorāmīti. Nu, to smuko, ko es reiz redzēju fotoveikala plauktā. Toreiz domāju, ka tajā jauki iederētos mana zirnekļtīkla fotogrāfija. Bet tagad tajā rāmītī esmu es. Manas toreiz dzīvās sejas attēls. Un māte virtuvē gatavoja pusdienas. Kēksiņus saldajā..mmmmm....ja vien varētu tos vēlreiz nogaršot.

Cik gan daudz reižu es bēgu no sabiedrības..laikam visu mūšu. Esmu tāds mazs tumsonis bijis..esmu (nekādi netieku galā ar laiku). Un tagad sabiedrība mani neredz. Ja man kādreiz likās, ka ļaudis uz ielas man vienkārši izies cauri, tad tagad tā ir. Es varu stāvēt uz ietves un redzēt, kā cilvēki iziet man cauri. Nekādas atšķirības. Pūlis man iziet cauri un aiziet tālāk. Es vienīgais varu priecāties par vilcieniem. Par tvaika lokomotīvēm, elektrovilcieniem, ātrvilcieniem. Visā gaumā iziet cauri vilcienam un redzēt it visu, kas tajā ir. Sajusties kā tunelis.

Zvaigznes šovakar spožas. vasara. sajūtu skumjo vasaru dziedam.