Gudrs, · vai?

Man jau pašam liekas
rokas - liekas
kājas - sliekas
es pārvērtīšos dīvānā.

Paejiet malā, jūs putni,
es sēžu!
Kamēr jūs bļaujat tur augšā,
es mūžības līdumus plēšu!

Circenītis nošķaudās,
tas mazā lakatiņā slauka nosvīdušu seju.
Circenīti, nenomirsti,
es tevi izglābšu,
es tevi glaudīšu,
es dejošu pār tevi veselības vēju!

Līdz putni, nekrietnie un bezsirdīgie lopi,
pilniem knābjiem iznīcina mīlestību.
Kā zārkā guļu dīvānā es circenīša vietā,
es izgulēšu circenīti, taurenīti,
zirneklīti, pasaulīti,
pamodīšos dzimtenē,
un atsākšu no jauna
bez nožēlas un putnu bezkaunīgo lāstu iedvesmotā kauna.

[Bet kur citur mīt man nepazīstams ronis. Mīnus milijards grādos.]

Iekšējie orgāni zvana,
zvana priekšniecība, mana, mana, mana,
zvans virvēs iesiets,
virvēs ar neredzamu spēku pēkšņi ieskriets,
un zvana,
priekšniecība sūdzas,
priekšniecība pārmetoši jautā:
Mīļais, vai varbūt nebūs gana?

Es visu dzirdu,
man viss vienalga,
šo profesiju neesmu izvēlējies velti,
ar šādām nostrādātām rokām
ar nopīpētām plaušām ir visi lielie tilti celti.

Vai elpa apraujas?
Vai es jau beidzu?
Es nezinu, bet lai vai kā
beigas, tas ir labi, bet es tās nesasteidzu.

Tā palēnām.
Pa druskai.
Mazliet.

Es beidzu. Jā.
Lai iet.

.