Gudrs, · vai?

Cicerons ar cianīda vācelīti klēpī
pieliecies pie palodzes un padebešus pētī.
Kas ir karš un iznīcība, mana mīļā saule?
Samīļo un neļauj aiziet pirms tu esi cauri!

Turīnā uz trotuāra Traviata turas
pietempusies pusmastā kā pairušas buras,
neparedzams noilgums līdz paradīzes vārtiem
klunkurē nu tālāk, kamēr citi mirst pa pāriem.

Kaviāru pierijies, no rokām izlaiž zivi,
snaudā mazliet ielaidies, viņš apcer saldo dzīvi,
nezināms un neizzināms, stulbs kā tulpju kāti,
uzvarošais nezinātājs atraugājas sāti.

Sasilis un sasalis zem smiltīm snauž bez miesas
sairis un apsērots bez nemirstības tiesas,
cilvēks savos sešdesmit vai septiņdesmit piecos,
cik es sevi apzinos, es viņam pretī tiecos.

Pārmetoši pārvietojas vietas tavā virtuvē,
es tevi redzēju pie loga, bet tagad šļaksties izlietnē.
Es nesaprotu tevi, kā tu tikko biji krēslā,
un atgriezies no veikala vien pāris mirkļus vēlāk.
Ieslēdz gaismu, taču! Tumšs!
Man no tumsas sakāpj plecos mugursomīgs nogurums;
bet tev ir sācies rīts.
Tu smaidi.
Es apvainojos.
Tu gaidi, lai es atvainojos,
bet man plecus spiež tik smagi, lences pušu griež - es atvienojos
un esmu vannas istabā
es esmu koridorā
tualetē,
es redzu - manas rokas nažu atvilktnē priekš tevis kaut ko meklē;
es tupu kaktā,
es internetā tupu,
tik tupu tupeni, ka netaps pat par zupu,
nepārspļaus pār lūpu, tuk tuk tuk - es kaut ko jutu
un nejūtu
vairs.
Tavs vārgais vaigs parādās no durvīm mulsi kairs,
un pārvietojas arī mana miesa, iekšā kustas, iekšā sirds, un dusmu nav nekādu vairs.
Tur saule krīt, tur otrā pusē atkal ceļas augšā,
par sarežģītu tāda regularitāte,
braši izdresētas tīģermātes zobenzobu hiperaktivitāte. [šausmas!]
Es segu mīlēšu, tu mīli mani!
Es ēdu, guļu, staigāju,
tā gadās.
Viss sagadās, un cietiem, aukstiem kaula ragiem mūsu krūtīs akmens auni badās.