 | |
|
Novērojumi civiltumsā
Rej suņi un rēgojas malduguņi; policisti rāpjas kokos, spēlējot augstāk par zemi; sakāpj kamerās, novēro, sakāpj galvā un notēlo, ka suņi. Policisti - malduguņi. Klusumā un tumsā mežā redzu nāvi: rejoši un mirgojoši nikni cits pēc cita bailēs nosvilst ieslodzītu policistu stāvi. |
|
| |
|
Koki, manas piepildītās zemes ragi
Savs draugs mani brīdināja, ārā karā aiziedams, dārzā pie puķēm ar puņķainu, piepļautu ģīmi, lai neņemu kliņģerītes, piņķerītes, sapinušos mākoņmalkas ugunsmalkus pierē. Viņš vēl nav atgriezies. Un tāpēc vien es ticu visam, kas tur dārzā šaudās. Zem zemes izsprāgst pārpilnības saknes. |
|
| |
|
Ko vēl tev? Ko?
Es gribu būt jauns vēlreiz kā pirmoreiz. Lai tu būtu jauna no jauna. Man nebūtu žēl kā bija; žēl, ka bija žēl. Un vēl Bet tagad, |
|