Reiz sensenos laikos kalni un ezeri, arī latvieši, lidinājušies apkārt un savu vietu meklējuši. Kad atlidojuši pie Baltijas jūras, tad sapratuši, ka nokavējuši - abi kaimiņi jau klāt un pašiem latviešiem vietas ar knapi, knapi ko iespraukties. Bet nu neko - iespraukušies, iespiedušies neviena vārda tā arī nepateikuši.
No tā laika latviešiem arī tāda mode - sabiedriskajā transportā - spraukties, bet neko tā arī neteikt. Tāda mode, tikai neviens neatceras...

Reiz sensenos laikos notikusi lielā sapulce un pārtraukumā - viss kā pieklājas - kafija un maizītes. Latvietis, kā jau normāli - tikko pārtraukums, tā spiežas visiem garām, pie galdiņa pirmais, ātrāk par citiem latviešiem, un nu tūlīt dzers kafiju un ēdīs maizītes. Bet Tavu postu - tikko kafijas malks mutē, tā viens klāt, tūlīt ņemas sveicināties un stādīties priekšā. Latvietis saprot, ka īsti izlikties, ka neredz nevar, bet, kad stādās priekšā, tad kafijas malka dēļ, tāds "buļbuļbuļ" vien sanāk.
No tā laika latviešiem arī tāda mode iepazīstoties - nokurkstēt savu vārdu un nedaudz pastumdīties, it kā gribētu roku spiest, bet baidītos kafiju izgāzt. Tāda mode, tikai neviens neatceras...