Reiz sensenos laikos kalni un ezeri, arī latvieši, lidinājušies apkārt un savu vietu meklējuši. Kad atlidojuši pie Baltijas jūras, tad sapratuši, ka nokavējuši - abi kaimiņi jau klāt un pašiem latviešiem vietas ar knapi, knapi ko iespraukties. Bet nu neko - iespraukušies, iespiedušies neviena vārda tā arī nepateikuši.
No tā laika latviešiem arī tāda mode - sabiedriskajā transportā - spraukties, bet neko tā arī neteikt. Tāda mode, tikai neviens neatceras...