Iedomājies, Tu aizej uz teātri. Uz tādu nopietno teātri.
Izrādās, ka izrāde ir ar reliģisku pieskārienu. Vēlāk izrādās, ka izrāde ir tikai par reliģiju. Vēl ļaunāk - izrāde ir cīņa - par vai pret kristietību. Un tāda laba izrāde, kur tu uzreiz nevis visu saproti, bet domā, ko tas nozīmē, jo autors izrādi ir uzrakstīji labi, pie tam - to ir darījis daudz ilgākā laikā, nekā tagad tev to mēģina parādīt. Un noteikti viņš ir arī pārlasījis to darbu. Vismaz divas reizes!
Un iedomājies tālāk.
Uz izrādi Tu esi atnācias viens. Parasti Tu nenāc viens, bet tagad Tu esi atnācis. Un Tev blakus ir apsēdusies viena kundzīte nedaudz jaunāka par tavu māti. Bet, kura, akurāti ir no tām, kurs runā. nu runā, es domāju, nevis šad tad ierunājas. runā visu laiku bez apstājas un kurai tāds teātra apmeklējums ir klusas mokas 3 stundu garumā ar 10 minūšu svētlaimes starpbrīdi. runā arī miegā.
Un tad izrādes laikā, viņa ik pa laikam uz kādu no aktieru replikām par reliģijas dabu, tā klusi pie sevis nosaka "aham". Nevis nosaka, bet tā gudri novelk. un turpina tvert katru repliku un ahamot.
nenāc uz teātri viens.